Panorāma

G20 līderi sola ciešāku sadarbību pandēmijas pārvarēšanai

Panorāma

Panorāma

Reportāža: Zolitūdes traģēdijai aprit septiņi gadi

Zolitūdes traģēdijas 7. gadskārtā – 1232 lappušu spriedums un neapmierināti cietušie

Sestdien, 21. novembrī, aprit septītā gadskārta Zolitūdes traģēdijai, kurā, lielveikala "Maxima" jumtam iebrūkot, dzīvību zaudēja 54 cilvēki un vairāki desmiti tika ievainoti. Pirms pāris dienām cietušajiem bija pieejams tiesas pilnais spriedums. Šis Latvijas vēsturē bija viens no apjomīgākajiem spriedumiem. Vairāk nekā 1200 lappušu garumā tiesa atzina viena cilvēka vainu, pārējos astoņus apsūdzētos attaisnojot. Ar tiesas lēmumu neapmierināti ir cietušie un viņu pārstāvji, paužot, ka to pārsūdzēs.

Zolitūdes traģēdijas 7. gadskārtā – 1232 lappušu spriedums un neapmierināti cietušieLinda Spundiņa
Lai sagatavotu Zolitūdes traģēdijas pilno tiesas spriedumu, Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesnešiem bija nepieciešami deviņi mēneši. Latvijas vēsturē apjomīgākais spriedums ietverts 1232 lappusēs. Tiesas lēmumā teikts, ka ēkas būvinženieris Ivars Sergets pārkāpa celtniecības normas, kā rezultātā sabruka lielveikals "Maxima". Viņam tiesa sprieda prettiesisku nonāvēšanu aiz neuzmanības.

 

Par nelaimes cēloni eksperti atzinuši tērauda kopnes mezgla nepareizus aprēķinus, ko veica Sergets. Šī konstrukcija tika piecas reizes mainīta pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā. Savukārt šīs izmaiņas izraisīja mezgla pārslogojumu, rezultātā Zolitūdē esošā veikala "Maxima" jumts iebruka.

Tiesa: apsūdzības – vairāk deklaratīvas 

Vislielāko neizpratni rada jautājums, par pārējo būvniecības procesā iesaistīto personu pienākumu sadali un astoņu apsūdzēto attaisnošanu.

Lietas galvenais tiesnesis Erlens Ernstsons skaidroja, ka nebija normatīvo aktu, kas precīzi definētu iesaistīto būvspeciālistu pienākumus un atbildību.

"Tiesa arī konstatēja, ka vairākās apsūdzībās nebija norādīts, konkrēti kādus normatīvajos aktos noteiktos pienākumus apsūdzētās personas valsts apsūdzības uzturētāju ieskatā ir nolaidīgi pildījušas," sacīja Ernstsons.

Tiesa konstatēja, ka apsūdzības ir vairāk deklaratīvas, proti, skaidro būvniecības pamatprincipus, nevis atbildības sfēras. Līdz ar to šādām būvniecības normām tiesas ieskatā ir vispārīgs raksturs.

Tiesneši, lai noteiktu būvniecības procesā iesaistīto personu atbildību, vadījās pēc tā laika Būvniecības likuma regulējuma, kurā konstatēja nepilnības.

"Tobrīd esošais normatīvais regulējums diemžēl pieļāva valstī situāciju, ka pēc būvvaldē akceptētā projekta tā īstenošanas gaitā bija iespējams būvprojekta vadītājam mainīt būvkonstrukciju risinājumus, kas arī bija ēkas sabrukuma iemesls," skaidroja lietas galvenais tiesnesis.

Līdz ar to atkārtotai pārbaudei nebija iespējas, un normatīvie regulējumi to arī neprasīja.

Tiesa, pēc traģēdijas likumdevējs ir reaģējis un veicis izmaiņas normatīvajos aktos, tomēr tas notikušo vairs ietekmēt nevar.

"Tiesa ir savā spriedumā norādījusi, ka tiesa uzskata, ka šāds regulējums bija ļoti nepilnīgs, kas valsts bezdarbības dēļ ir novedis pie situācijas, ka viena cilvēka kļūda ir palikusi bez uzraudzības vai pārbaudīšanas," norādīja Ernstsons.

Kāpēc lietu izbeidza pret juridiskajām personām

Zvērināta advokāte Jevgenija Tverjanoviča-Bore šajā lietā pārstāv vairāk nekā 40 cietušos. Viņi ir neapmierināti, ka par vainīgu atzīta tikai viena persona.

"Cietušo ieskatā nav pieļaujama situācija, ka ar tiesas spriedumu ir konstatēts, ka sarežģītajā būvniecības procesā, kur tomēr pienākumi ir sadalīti, kur katram ir savs atbildības loks, – ka par vainīgu ir atzīstama tikai viena persona," stāstīja Tverjanoviča-Bore.

Apsūdzētajiem tika inkriminēts Krimināllikuma 239. un 123. pants par būvniecības noteikumu pārkāpšanu un nonāvēšanu aiz neuzmanības. Šie panti tika vērtēti ideālajā kopībā jeb sertifikācijas, specializācijas un tiesiskās paļāvības principā. Tas nosaka, ka būvniecības procesā iesaistītās personas paļaujas uz kolēģu godaprātu un izpildīto darbu. Pēc šī ideālā kopuma tiesneši noteica iesaistīto personu atbildību.

Tiesa kriminālprocesu izbeidza arī pret piecām juridiskajām personām, kur visām, atskaitot "Maxima", tika inkriminēti celtniecības normu pārkāpumi.

Tiesnese Anita Grāvīte skaidroja, ka juridisko personu interesēs bija izpildīt savas līgumsaistības laikā, taču tiesas ieskatā tas nebija pietiekams arguments, lai inkriminētu piespriesto sodu.

Viņa pauda, ka prokuratūra ne reizi nenorādīja, ka juridiskajām personām bija kaut kādas problēmas ar līgumsaistībās noteikto termiņu ievērošanu, lai uzņēmumus atzītu par vainīgiem.

"Jāņem vērā, ka noziedzīgie nodarījumi par celtniecības normu noteikumu pārkāpšanu apsūdzētām personām ir inkriminēti aiz neuzmanības. Līdz ar to tīri teorētiski būtu grūti iedomāties, ka kāds neuzmanības dēļ izdarīts noziedzīgs nodarījums būtu izdarīts juridiskās personas interesēs," skaidroja Grāvīte.

Savukārt veikalu tīklam "Maxima" tika inkriminēts tas, ka attiecīgā uzņēmuma darbiniece Inna Šuvajeva pārkāpa darba aizsardzības prasības, bet uzņēmums to nepietiekami pārraudzīja un kontrolēja.

"Prokuratūra nebija konkrēti pateikusi, kādā veidā nepienācīgā pārraudzība un kontrole ir izpildīta jeb, citiem vārdiem sakot, nebija norādīts, kas tad SIA "Maxima Latvija" bija jādara.

Kādi konkrēti pasākumi bija jāveic, lai novērstu šo noziedzīgo nodarījumu un kādi konkrētie normatīvie akti to paredz, lai tiesai būtu iespējams konstatēt saikni starp juridisko personu un fizisko personu," sacīja tiesnese.

Kāpēc noraidīja kompensāciju glābējiem?

Romāns Doroņins bija 20 gadus ugunsdzēsējs. Pirms septiņiem gadiem viņš piedalījās traģēdijas seku likvidēšanā, tomēr to dienu viņš vēl šodien spilgti atceras.

"Aizgājām glābt cilvēkus un pēc tam atradām. Es pat nezinu, kas tur bija – vīrietis vai sieviete zem sagruvuma. Ielīdām apakšā. Es pat pateikšu, cikos tas bija. Tas bija ap septiņiem vakarā. Tad tikām zem otrā sagruvuma. Pēc tam jau sanāca glābt mūs visus, kas tur bija – gan bojāgājušos kolēģus, ar kuriem bijām vienā čupiņā, gan izdzīvojušos," stāstīja Romāns Doroņins.

Pēc notikušā viņš dienestu turpināt vairs nevarēja iegūto traumu dēļ.

Bijušais ugunsdzēsējs vairs netic Latvijas tiesu sistēmai. Viņaprāt, tiesa pie mums nestrādā.

"Vai tagad es iešu uz tiesu? Nē, es neiešu. Kāpēc? Tāpēc, ka es to zaudēšu. Kāpēc es to zaudēšu? Tāpēc, ka es runāšu godīgi. Kad es biju tiesā, man vajadzēja sniegt liecības. Es gāju pieprasīt to, ko es uzskatu, kas man pienākas. Bet visiem ugunsdzēsējiem tiesa noraidīja prasības. Visiem kā vienam. Vai man iet atkal uz tiesu, lai mani atkal kā suni izmet pa durvīm ārā? Nē, es neiešu uz tiesu," viņš sacīja.

Biedrības "Zolitūde 21.11." vadītāja Regīna Ločmele-Luņova stāstīja, ka viens no sāpīgākajiem tiesas sprieduma aspektiem ir kompensāciju noraidījums glābējiem. Viņa apzinās, ka ugunsdzēsēji saprot sava darba riskus, tomēr tiesneši nelaimes gadījumu attiecībā uz glābējiem ir nepareizi traktējuši.

"Manuprāt, šeit arī ir liela un rupja interpretācijas kļūda, jo tie trīs ugunsdzēsēji, kuri gāja bojā, viņi ir gājuši bojā otrā nogruvuma rezultātā. Viennozīmīgi teikt, ka tas nebija kādas noziedzīgas kļūdas rezultāts, nevis viņi ir gājuši bojā, pildot savus dienesta pienākumus, – manuprāt, ir absolūti nepareizi un netaisnīgi," klāstīja Ločmele-Luņova.

Tiesnese Aiga Freimane skaidroja, ka noziedzīgā nodarījuma iestāšanās brīdī spēkā bija Civilās aizsardzības likums. Tas nozīmē, ka ugunsdzēsēju pienākumos ietilpa negadījuma seku likvidēšana. Tiesa atzina, ka ugunsdzēsēji negadījuma vietā ieradās, kad noziedzīgā nodarījuma sekas jau bija iestājušās. Ugunsdzēsēji traumas guva, pildot darba pienākumus.

"Veicot glābšanas darbus būvēs, viens no riska faktoriem ir traumatisms, kas saistīts ar ēku sagruvuma iespēju.

Uzņemoties pildīt savus pienākumus, dienesta darbinieks apzinās riska faktorus, kuram tiek pakļauts. Savukārt valsts nodrošina dienesta darbiniekiem sociālās garantijas," skaidroja tiesnese.

Viņa secināja, ka bija jau noticis veikala nogruvums, kad ugunsdzēsēji sāka pienākuma izpildi, pakļaujot sevi darba vides riskam.

Ločmele-Luņova stāstīja, ka glābšanas darbu vadītājam bija smagi pārdzīvojumi par to, vai viņš rīkojies pareizi, dodot pavēli glābt cietušos.

"Tagad ar šo spriedumu, es domāju, ka VUGD darbiniekam, kurš vadīja šos glābšanas darbus, ir uzlikta tāda nasta un sirdsapziņas pārmetumi. Sanāk, ka viņš ir bijis tas, kurš deva pavēli un tā rezultātā trīs glābēji gāja bojā," teica biedrības vadītāja.

Norāda uz nepilnībām normatīvajos aktos; nevērtē spēju samaksāt kompensāciju

Pēc biedrības "Zolitūde 21.11." vadītājas domām, ir jāpārskata normatīvie akti tā, lai pašreizējie glābēji, kuri dien, šādām likuma kļūdām netiktu pakļauti.

Nepilnības normatīvajos aktos tiesa pamanīja vairākkārt. Tā konstatēja valsts bezdarbību, jo

tobrīd spēkā esošais normatīvais regulējums neparedzēja precīzu atbildīgo personu pienākumu sadali, ko vairākkārt atzīmēja tiesneši, par vainīgo atzīstot tikai Sergetu.

Būvinženierim piespriests sešu gadu cietumsods, un viņš ir atbildīgs par kompensāciju izmaksāšanu cietušajiem vairāk nekā 5 miljonu apmērā.

Ločmele-Luņova uzskata, ka Sergetam sods nav adekvāts. Cietušie pauda, ka brīvības atņemšanu vajadzēja piespriest uz ilgāku laiku. Pašlaik atbildība nav samērīga kaitējumam, kas izriet no cilvēku rīcības. Tāpat Sergets šādu kompensāciju nemaz nevar atmaksāt.

"Jebkuram cilvēkam ir skaidrs, ka, ņemot vērā [Sergeta] maksātspēju, tas nebūs izpildāms. Principā šis spriedums nosaka: lūk, cietušie, jūs nekad nekādas kompensācijas nedabūsiet. Nevienai citai juridiskai personai, nevienai citai fiziskai personai nebūs jāmaksā nekādas morāla kaitējuma kompensācijas cietušajiem," secināja biedrības "Zolitūde 21.11." vadītāja.

Savukārt tiesa pauda, ka tās kompetencē nav tas, vai vainīgais spēs piespriestās kompensācijas atmaksāt.

Cietušie vēlas individuālu pieeju kompensāciju noteikšanā

Vēl tiesa spriedumā samazināja kompensācijas gandrīz visiem cietušajiem. Katrs cietušais varēja pieteikt tik lielu kompensācijas apjomu, kas viņa ieskatos bija atbilstošs. Bija cietušie, kuri pat prasīja kompensācijas miljonos, stāstīja advokāte Tverjanoviča-Bore.

"Cilvēki ir tiesīgi novērtēt savu morālo aizskārumu paši, un faktiski tas nav jāpierāda. Tiesa vadījās pēc tā paša principa, pēc kura cietušajiem tika izmaksātas kompensācijas no SIA "Maxima Latvija". Faktiski 100 000 [eiro] uz vienu bojāgājušo," sacīja advokāte.

Advokāte norādīja, ka tiesas noteiktās kompensācijas nav pamatotas ar nevienu tiesu praksi. Tiesa principā šo formu pārņēma no "Maxima". Tomēr cietušo ieskatā tiesai vajadzēja katru gadījumu vērtēt atsevišķi.

"Cietušie ir ļoti dažādi. Ir mazgadīgi bērniņi, kas palikuši bez vecākiem. Ir arī bērns, kas palicis bez abiem vecākiem.

Tomēr būtu jābūt individuālai pieejai no tiesas puses, ko mēs šobrīd spriedumā neredzam," klāstīja Tverjanoviča-Bore.

Uzņēmums "Maxima" brīvprātīgi nāca pretī cietušajiem, sniedzot kompensācijas. Tas pagaidām ir vienīgais materiālais labums, ko iesaistītie saņēmuši, norādīja Ločmele-Luņova. Viņa tiesas noteiktās kompensācijas sauc par deklarētu taisnīgumu, jo ''uz papīra'' vainīgajam ir jāmaksā, bet realitātē kompensācijas saņemt ir gandrīz nereāli.

Spriedumu pārsūdzēs gan cietušie, gan prokuratūra 

Tiesas lēmumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā no 16. novembra. Parasti spriedumus var pārsūdzēt 10 dienu laikā, bet sarežģītu lietu gadījumā pieņem izņēmumu. Advokāte lūgs pagarināt pārsūdzēšanas termiņu.

"Spriedums ir diezgan apjomīgs, un arī tiesas motīvi nav no tiem vieglajiem, kurus, vienreiz izlasot, var izanalizēt un dot kaut kādu novērtējumu tiem.

Mēs esam nostādīti tādā nevienlīdzīgā situācijā, jo tiesai tomēr bija deviņi mēneši, lai sagatavotu pilno spriedumu, bet cietušajam un valsts apsūdzībai, proti, prokuroriem, ir tikai divdesmit dienas," sacīja advokāte.

Arī prokuratūra plāno pārsūdzēt spriedumu, norādīja tās pārstāve Aiga Eiduka. "Prokurori šobrīd vēl iepazīstas ar apjomīgo tiesas spriedumu, bet varu teikt, ka pavisam noteikti no prokuratūras puses tiks iesniegts protests."

Tiesas spriedumu pārsūdzot, lieta tiktu nosūtīta Rīgas apgabaltiesai. Eksperti un juristi paredz, ka apelācijas tiesa lietu varētu skatīt vienu līdz divus gadus.

Ja šajā instancē tiesas spriedums cietušajiem nebūs labvēlīgs, tad ir vēl Augstākā tiesa, norādīja cietušo advokāte. Tiesa spriedumā norādīja uz valsts atbildību, kas, kā advokāte stāstīja, ir zaļā gaisma cietušajiem, lai vērstos ar pieteikumu pret valsti.

Tiesa Zolitūdes traģēdijas lietu sāka skatīt 2015. gada decembrī. Tajā par cietušajām personām atzīti 267 cilvēki.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt