Pēc Zolitūdes traģēdijas vairākās tiesās iesniegtas daudzas civilprasības, bet argumentācija tajās lielākoties ir vienāda. Notikušā sekas ir neatgriezeniskas, cietušajiem un bojā gājušo tuviniekiem ar tām būs jāsadzīvo visu atlikušo mūžu, tādēļ kompensācijai ir jābūt tādai, kas spēj sniegt gandarījumu arī šādos apstākļos. Turklāt tai ir jāpanāk, ka vainīgie līdzīgus pārkāpumus nākotnē neatļauj. Ar to arī pamatots prasības apmērs – uzņēmumi, kuru peļņa un apgrozījums gadā mērāms miljonos eiro, dažus desmitus tūkstošu lielu sodu vienkārši neizjustu.
Aplūkojot līdzšinējo Latvijas tiesu praksi, atklājas, ka nav skaidras atbildes uz jautājumu – cik lielai būtu jābūt morālā kaitējuma kompensācijai noziegumos cietušajiem.
Nesen šo jautājumu izpētīja arī Augstākā tiesa, un tās secinājumi nevienam neglaimo. Tiesneši mēdz nepareizi interpretēt likuma normas, tādēļ pat ļoti līdzīgās lietās noteiktais kompensācijas apjoms mēdz radikāli atšķirties. Piemēram, cilvēki, kuriem kāds slepkava atņēmis tuvinieku, kompensācijās saņēmuši no tūkstoša eiro līdz pat septiņdesmit tūkstošiem.
Kompensācijas apjoma griestus nosaka paša cietušā vēlmes, jo tiesa nevar piešķirt lielāku summu, nekā viņš prasījis. Teorētisko normu, kas regulē kompensācijas apjomu netrūkst – svarīgs ir nodarījuma smagums, vai tas nodarīts apzināti, vai aizskārums noticis mantkārīgos nolūkos, radījis psihes traumas un pat tas, vai pāridarījums noticis publiski.
Atsevišķos noziedzīgos nodarījumos cietušajam ir tiesības pat nepamatot un neskaidrot, kāpēc tieši tāda summa, jo kaitējums tiek prezumēts, piemēram, kaut vai dzimumnoziegumos, pret dzīvību, pret veselību, pret godu, cieņu," skaidro Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesore Valentīna Liholaja.
Viņa gan norāda, ka morālās kompensācijas apjoma jautājums ir ļoti neviennozīmīgs, jo cilvēka dzīvību izteikt naudā ir ārkārtīgi grūti. Tādēļ līdz šim tiesas galvenokārt vadījušās pēc iepriekšējiem spriedumiem līdzīgos gadījumos.
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Agris Bitāns norāda: "Tas, kas šobrīd ir nostabilizējies, ir kompensācija par cilvēka dzīvības zaudēšanu - tie ir 50 000 latu vai 71 000 eiro. Tā tas ir iegājies daļēji pēc analoģijas pēc Valsts iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma. Bet - vai tiešām tie ir griesti, vai tomēr minimums?"
Prasībās, kas pēc Zolitūdes traģēdijas vērstas pret virkni uzņēmumu, summas ir daudzkārt lielākas. Tajās norādīts – samērīga un taisnīga kompensācija būtu tāda, kura atbilstu vismaz atbildētāju viena gada peļņas apmēram jeb aptuveni 70 miljoniem eiro. Iesniedzēji uzskata, ka tādējādi tiktu izpildīta arī sodošā jeb preventīvā funkcija, jo dažu tūkstošu eiro kompensācijas izmaksa uzņēmumiem diez vai liktu aizdomāties. Tomēr aptaujātie eksperti aizrāda, ka prakse saistīt morālās kompensācijas apjomu ar atbildētāja mantisko stāvokli daudz izplatītāka ir ASV. Eiropā pieeja ir cita.
"Klasiskajā gadījumā Eiropā automātiski netiek rēķināts, cik ir viens vai pieci procenti no peļņas vai apgrozījuma. Kritērijs ir - kāda veida kaitējums ir nodarīts, cik tas ir smags pret cietušo personu un kāda summa būtu adekvāta, lai izdarītu šo kompensāciju. Protams, beigās nāk prevencijas funkcija, un tad var skatīties, ja šī summa ir nesamērīgi maza un ir apzināta rīcība, pieņemsim, rupja nolaidība vai apzināts kaitējums personai, tad ir pamats arī noteikt lielāku, lai persona justu nepieciešamību turpmāk neatkārtot līdzīgas darbības," skaidro Agris Bitāns.
Krimināltiesību pētniece Ilona Kronberga savukārt norāda, ka, nemaz nerunājot par kompensācijām, Latvijā īstas valsts nodrošinātas cietušo atbalsta sistēmas nav:
Mums ir daudz dažādu sīku instrumentu, kuri faktiski ir izmētāti esošajā sistēmā, kas pie zināmiem apstākļiem noziegumos cietušiem cilvēkiem var būt pieejami. Tas nozīmē, ka nav mērķtiecīgi orientētas vienas pieturas aģentūras, kuru apmeklēt cietušajam būtu tiesības no brīža, kad viņš tiek kriminālprocesā atzīts par cietušo," uzsver Ilona Kronberga.
Jebkuram apsūdzētajam pienākas valsts apmaksāts aizstāvis, bet cietušajam – tikai tad, ja viņš oficiāli atzīts par maznodrošināto. Un kriminālprocess ir veiksmīgi noslēdzies tad, kad izdevies kādu notiesāt, nevis tad, kad novērstas cietušajam radītās sekas.
