„Kad konkrētais apjoms, kas piekrastes zvejai ir noteikts, ir sasniegts, tad Zemkopības ministrijas pienākums ir zveju apturēt. Iepriekšējos gados līmenis netika sasniegts, bet šogad tas ir noticis. Daži zvejnieki ir nozvejojuši vairāk nekā citus gadus, bet citi tikko sākuši. Lai zvejniekiem, kas nav šos apjomus ieguvuši, samazinātu negatīvo ietekmi, paredzēts runāt par to, kā līdzvērtīgāk sadalīt zvejas iespējas, lai tā var turpināties tiem, kas nav zvejojuši lielus apjomus,” skaidro Riekstiņš. Tas gan vairs neattiektos uz šo gadu, bet tikai uz nākamo.
Piekrastē zvejas iespējas netiek sadalītas uz katru individuāli. Un institūcija, kas vērtē zvejas sadalījumu, nerosina dalīt tās, jo katru gadu mainās nozvejas vietas un apjomi tajās. „Līdz ar to nebūtu labi piesaistīt zveju pie vietas, kur nevar nozvejot zivis. Tad tās paliek neizmantotas, bet citā vietā – visas izzvejotas,” saka Riekstiņš.
Zvejniecības likumā fiksēts īpatsvars, cik drīkst zvejot piekrastes zvejā no Latvijas kopējās kvotas. Pašlaik tas ir gandrīz trīs tūkstoši tonnas. Iepriekš situācija bijusi stabila un limits nav sasniegts, savukārt šogad reņģu kļuvis vairāk.
