Teju ik dienu sociālajos medijos redzami palīdzības saucieni bezvēsts pazudušu cilvēku meklēšanā. Pazūd cilvēki dažādos vecumos, sākot ar bērniem, līdz pat senioriem. Kā Latvijas Radio noskaidroja Valsts policijā, bieži vien šādu gadījumu skaits palielinās rudeņos, kad cilvēki biežāk apmaldās mežā.
Jebkurā gadījumā pēc iesnieguma saņemšanas pazudušo cilvēku meklēšanā iesaistās Valsts policija. Un tad pēc vajadzības piesaista Zemessardzi, pašvaldības policiju vai brīvprātīgos meklētājus.
Meklēšanas suņu treniņš parkā
Viena no šādām organizācijām ir “Helper Latvia”, kuri pazudušos galvenokārt meklē ar trenētiem suņiem. Kādā lietainā vakarā Latvijas Radio ieradās uz brīvprātīgo treniņu Uzvaras parkā. Viens no organizācijas dibinātājiem Guntis Skrodelis iepazīstina ar saviem trīs suņiem – Doru, Jūli un Akitu.
“Šodien esam diezgan maz. Mēs darbojamies trīs virzienos. Viens virziens ir, kad suņi meklē teritorijā dzīvus cilvēkus. Nākamais virziens – viņi meklē teritorijā mirušus cilvēkus un arī ūdenī noslīkušos. Un nākamais veids ir “Mantrailing” – suns meklē pazudušu cilvēku pa smaržas koridoru,” pastāstīja kinoloģiskās grupas vadītāja Laila Skrodele. Viņa organizāciju dibināja kopā ar vīru.
Šoreiz organizācijas treniņā Latvijas Radio korespondente iejutās pazudušā cilvēka lomā. Guntis iedod kastīti ar gaļu, ar ko cienāt Jūli, kad viņa uzdevumu būs uzpildījusi, respektīvi, atradusi meklēto cilvēku.
“Teritorijas suņi meklē divos veidos. Viņi iet zigzagā vai taisa apļus. Un, ja viņi mežā atrod svaigu cilvēka pēdu, tad viņi iet pa to pēdu līdz cilvēkam. Otrs variants – no katra cilvēka ceļas augšā smarža. To smaržu vējš nes un veido smaržas koridoru. Viņi pa to koridoru iet līdz cilvēkam,” skaidroja Skrodelis.
Līdz ar meklēšanas sākšanu redzams, ka suns ātri vien atrod meklēšanas virzienu. Lai arī suns redz meklējamo cilvēku, viņš turpina sekot smaržai, jo vēl nezina, kam tā pieder. Starp kokiem izskrien pāris līkločus un atrod meklēto. Līdz ar atrašanu suns rej, lai parādītu – cilvēks ir atrasts.
Šis ir viens no veidiem, kā notiek cilvēku meklēšana.
Pirms policijas vērsās pie brīvprātīgajiem
Šogad organizācija palīdzību sniedza Renāra Jakovicka ģimenei: “Man pazuda māte. Tas notika šī gada vasarā. Viņa bija izgājusi no mājas. Un kas bija neraksturīgi, ka nebija paņemts telefons līdzi; vienmēr tas tiek paņemts. Tas jau liecināja par neraksturīgu rīcību. Viņa bija devusies staigāt, un mežā cilvēki mēdz apmaldīties. Realitāte pierāda, ka var. Pazušanas laiks bija no rīta ap septiņiem.”
Renāra mamma dzīvo Mežciemā, Rīgā. Lai taupītu laiku, Renārs pirms vēršanās policijā nolēma lūgt palīdzību organizācijai “Helper”, kuras vadītājus jau pazina iepriekš. Pēc tam arī ziņoja par notikušo policijā.
“Iesnieguma uzrakstīšana cilvēkam, kurš ir juridiski izglītots un pārzina kaut kādu dokumentācijas aizpildīšanu, tas tāpat aizņem pusstundu līdz stundu.
Šo laiku jau varētu veltīt meklēšanai un darbībai, bet tas ir jāvelta formalitāšu kārtošanai, lai varētu notikt pārējie etapi.
Vērsāmies pie pašvaldības policijas ekipāžas, pārjautājot, vai viņiem ir kāda informācija par pazudušo cilvēku, viņi nobrīnījās un neko nezināja. Bijām sagatavojuši bildes un informāciju, kur un kā vērsties, un izdalījām ekipāžām,” atceras Jakovickis.
Meklētājiem bija aizdomas, ka Renāra mamma varētu būt apmaldījusies netālu no mājas esošajā mežā. Bija arī citi varianti, bet ceļu pareizajā virzienā norādīja suns.
“Viņa jau bija izgājusi no meža, sapratām pēc suņu staigāšanas un tā, kur atstātas mantas. Meklēšanas operācijas laikā sapratām, ka tas nav uzbrukums. Mantas, zinot cilvēku, ir atstātas tā, kā cilvēks viņas varētu atstāt. Tad bija skaidrs, ka ir kaut kas neizskaidrojams noticis. Protams, bija bažas par to, kas ir ar veselību, bet, kad notiek kaut kāda kustība, tu saproti, ka ir kaut kāda cerība uz atrašanu,” pastāstīja Jakovickis.
Pēc 18 stundu prombūtnes sievieti atrada brīvprātīgie ar suņiem. Tas notika aptuveni vienos naktī.
“Meklēšanas laikā, protams, galvā pazibēja domas par to, kas būs, ja neatradīs, bet atbilde netika atrasta. Tās ir tās domas, kas noved no tās meklēšanas, jo visu laiku liekas – nu, ko tad darīt, ja ir tā. Varbūt ir jāsamierinās.
Ko es ieteiktu visiem – nesamierināties, domāt, rakstīt!” pauda Renārs.
Viņš ieteica citiem, kas nonākuši līdzīgā situācijā, nekavējoties visu noderīgo informāciju nodot meklētājiem, neskatoties uz to, kādas ir tā brīža sajūtas.
Meklēšanā izmanto tehnoloģijas
Savulaik Guntis un Laila Skrodeļi darbojās citā meklēšanas organizācijā – “Bezvēsts”. Tai šogad aprit desmit gadu. Arī šie brīvprātīgie aktīvi iesaistās cilvēku meklēšanā, tikai ar citām metodēm. Pamatā izmanto teritorijas “ķemmēšanas” taktiku kombinācijā ar tehnoloģijām. Piemēram, dronu, kas spēj norādīt uz objekta temperatūru.
Brīvprātīgie var piedalīties meklēšanā tad, ja pazušanas gadījumam nav krimināls fons. Tāpēc svarīgi šādos gadījumos vērsties policijā.
Romans Jašins ir Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes 1. nodaļas priekšnieks. Viena no nodaļas funkcijām ir bezvēsts pazudušo personu meklēšana.
Saskaņā ar Valsts policijas datiem
šī gada pirmajā pusgadā meklēšanā izsludinātas 789 personas. No tām atrastas 696. Tātad 93 cilvēki vēl ir meklēšanā.
Sīkāka sadalījuma pa vecumiem nav. Vien zināms, ka lielākā daļa no nepilngadīgām meklēšanā esošām personām ir bērni klaiņotāji, kuri aizgājuši no dienas centriem, internātskolām vai ģimenēm, kurās nejūtas labi. Šādu meklējamo vidējais vecums ir 14–16 gadi.
“Darbs sākās, pirmkārt, ar signālu – tas var būt iesniegums, telefona zvans, cilvēks var pats ierasties policijas nodaļā. Sākumā policijas darbinieks apkopo iegūtās ziņas, apkopo informāciju par personu, kura pazudusi, kādos apstākļos, kurā vietā.
Reizēm līdz meklēšanas uzsākšanai tiešām ir jāpagaida, jo nepieciešams apkopot ļoti daudz informācijas. Īpaši, gadījumos, kad nav zināms virziens, kur cilvēks varēja doties, kā arī, ja līdzi nav telefona vai ir grūti aprakstīt cilvēka izskatu. No pieejamās informācijas arī atkarīgs, kādu taktiku policisti izvēlēsies un kādus palīgus piesaistīs,” skaidroja Jašins.
Pārsvarā personas pazušanas iemesli ir sadzīviski strīdi ģimenē, nesaskaņas ar tuviniekiem, dažādas izklaides vai apmaldīšanās apvidū.
Bet ir arī pašnāvības mēģinājumi. Reizēm cilvēki, nevienu nebrīdinot, maina dzīvesvietu, nodarbošanos un pat vārdu. Tomēr bieža ir arī apmaldīšanās mežā.
Lai arī visbiežāk cilvēkus atrod – dzīvus vai mirušus –, ir daļa pazudušo, kurus neatrod nekad. Policijā šādus datus Latvijas Radio neieguva. Tiesa, policijas mājaslapas sadaļā par bezvēsts pazudušajiem var atrast ierakstus no 2010. gada. Katru gadu pāris cilvēki neatrodas. Versijas par to, kas ar viņiem noticis, ir dažādas.
“Arī šogad ir bijuši gadījumi, kad cilvēks ir noslīcis pirms diviem gadiem, bet tikai šogad, pateicoties speciālām tehnoloģijām un zināšanām, mēs viņu atrodam. Un bez tādām tehnoloģijām mēs cilvēku varētu neatrast mūžību. Vēl viens variants – cilvēks ir apmaldījies mežā, viņu neatrod, un meža dzīvnieki šo cilvēku var apēst, kaulus iznēsāt mežā. Un arī tas ir viens no momentiem, kad cilvēku var pēc tam neatrast,” pastāstīja Jašins.
Pēc desmit gadiem cilvēka meklēšanu pārtrauc un atzīst viņu par mirušu.
Protams, ir arī cilvēki, kas pamet Latviju. Policijā norādīja, ka pārsvarā šādos gadījumos viņi aizbrauc paši un negrib, lai par viņu atrašanās vietu kāds zina. Tad policija pieņem iesniegumu un šādu informāciju neizpauž. Tāpat mūsu likumsargi sadarbojas ar Starptautiskās sadarbības pārvaldi, kura palīdz ārvalstīs pazudušos meklēt.
Jašins uzskata, ka līdzšinējā sistēma strādā ļoti labi. Vienlaikus viņš atgādināja, ka vissvarīgākais pazudušo meklēšanā ir laiks, tāpēc aicina nevilcināties un, konstatējot tuvinieka pazušanu, ziņot policijai.
