Ziņojums: Latvijas psihoneiroloģiskajās slimnīcās – virkne problēmu, kas gadiem nav novērstas

Lai uzraudzītu cilvēku tiesības uz taisnīgu un cilvēcīgu attieksmi, Eiropas līmenī darbojas Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai. Komitejas delegācijas regulāri dodas uz dažādām Eiropas valstīm, lai veiktu pārbaudes, piemēram, policijas iestādēs, cietumos un citās institūcijās. LTV raidījums "Panorāma" pērn vasarā publiskotajā komitejas ziņojumā izanalizējusi sadaļu, kas veltīta tieši psihiskās veselības aprūpes iestādēm Latvijā. Īsumā secināms – ir kopums problēmu, kas vairākus gadus nav novērstas.

Komitejas delegācijas nesenākās vizītes Latvijā bijušas 2011. gadā un 2016. gada vasarā. Klātienē 2016. gada vizītes laikā eksperti pārbaudījuši Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu, taču ieteikumus attiecina uz visām šāda profila iestādēm valstī.

Tobrīd slimnīcā no 335 pacientu vietām bija aizpildītas 294. Personāla sadaļā – ir 20 ārstu slodzes, no tiem 16 psihiatri. Ir vairāki desmiti medmāsu un māsu palīgu, visai daudz sanitāru. Strādā arī citi speciālisti, tostarp pāris psihologu un sociālo darbinieku.

Eiropas Komiteja vērtē, ka esošā personāla apjoms ir pienācīgs, tikmēr šāds psihiatru skaits – īpaši runājot par akūtiem pacientiem – ir nepietiekams.

Ar plusa zīmi vērtējams fakts, ka pacienti nesūdzas par sliktu personāla izturēšanos. Arī pacientu savstarpēja vardarbība nav novērota.

Tehniskais aprīkojums, telpas, mēbeles un sadzīves apstākļi tiek raksturoti kā pienācīgi un patīkami. Izņēmums ir akūtās palātas, kas ar saviem astoņiem līdz desmit pacientiem vairāk atgādina kopmītnes. Un tik daudz un cieši novietotas gultas – komitejas vērtējumā – neatbilst psihiatrijas standartiem. Tas var samazināt veiksmīgas ārstēšanas iespēju, turklāt aizskar pacientu privātumu.

Par vairākām nopietnām problēmām Latvijas psihoneiroloģiskajās slimnīcās komiteja norādījusi jau 2011.gada pārbaudē, un pērn publiskotajā ziņojumā ir spiesta atkārtoti aizrādīt.

Piemēram, vairākās slimnīcās, tostarp Strenčos, ievieto arī pacientus, kam nav psihiatrijas diagnozes. Par šo komiteja izsaka īpašas bažas.

Mīnusu sarakstā atrodams arī vērojums, ka liela daļa pacientu visu dienu pavada slimnīcas pidžamās, kas neveicinot pacienta pašcieņu.

Pacienti sūdzējušies, ka dienām ilgi netiek laisti pastaigās svaigā gaisā, lai arī – ja vien nav medicīnisku iemeslu, šādas pastaigas visos gadalaikos būtu ne vien jāatļauj, bet arī jāveicina vismaz stundu dienā.

Runājot par ārstēšanu, vēl viens nopietns pārmetums, par kuru komiteja pat lūgusi saņemt Latvijas iestāžu skaidrojumus – ka lielai daļai pacientu ārstēšana ir tikai ar medikamentiem, bez individuāla ārstēšanas plāna.

Turklāt nereti ilgstoši tiek nozīmēti spēcīgi sedatīvi jeb nomierinoši līdzekļi lielās devās. Tik lielās, kādu, komitejas skatījumā, nevar attaisnot ne ar vienu diagnozi vai veselības stāvokli.

Atsevišķa ziņojuma daļa runā par dažādiem ierobežošanas līdzekļiem. Pašlaik Latvijas likumi ļauj tādus piemērot, ja pacients ir vardarbīgs vai var nodarīt pāri pats sev. Sarakstā ir fiziska ierobežošana – proti, ar spēku savaldot pacienta kustības; mehāniska ierobežošana – ar saitēm vai siksnām; ķīmiska ierobežošana ar medikamentiem vai nošķiršana un novērošana atsevišķā telpā.

Šajā ziņā Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca tiek paslavēta par to, ka mehānisko ierobežojumu pielietošanai ir izstrādātas stingras vadlīnijas. Turklāt to nepielieto pārāk bieži un ne ilgāk kā divas stundas katrā reizē. Kritika ir par to, ka tad, kad tas tiek darīts, piesieto pacientu nepietiekami novēro, tas notiek, citiem pacientiem redzot – proti, tajās pašās telpās. Ierobežošanas gadījumi ne vienmēr tiek pilnvērtīgi dokumentēti, un pēc ierobežošanas ar pacientu notikušais netiek pārrunāts.

Tikmēr ķīmiskā ierobežošana jeb sazāļošana nomierināšanas nolūkos vispār netiek reģistrēta kā ierobežošanas pasākums. Arī par šo punktu komitejai nācies aizrādīt atkārtoti.

No ziņojuma secināms, ka lietas, kas plaši izskanējušas par bērnu psihoneiroloģiskajām slimnīcām – piemēram, psihiatru trūkums, nepietiekama ierobežojošo pasākumu dokumentēšana, ierobežošana citu pacientu klātbūtnē un dažkārt, iespējams, nepamatoti stipru nomierinošu zāļu lietošana, ir aktuāla arī pieaugušo slimnīcās. Turklāt uz vairākām problēmām – ar piecu gadu nobīdi – ekspertiem nākas norādīt atkārtoti.

Latvijas valdība pēc tam gan sagatavojusi komentārus, kur norādīts, ka, piemēram, papildu psihologa apmeklējumi ir pieejami pēc pacientu pašu vēlēšanās, individuāla ārstēšana izpaužas kā izmantojamo metožu un zāļu koriģēšana laika gaitā, savukārt smagie sedatīvi tiek piemēroti, vērtējot pacienta klīnisko stāvokli. Komiteja uzskata, ka šīs atbildes nav pietiekami konkrētas. Atliek gaidīt nākamo komitejas vizīti un vērtējumu, lai redzētu, vai šādi skaidrojumi viņus apmierina.

1 komentārs
almailga
Kā parasti visas vainas uzveļ darītājiem, bet neredz Veselības ministrijas racionālu darbību... Strukturē un reformē gadiem, lai ministrijas darbinieki izdzīvotu, bet aizmirst, ka ministrijas uzdevums ir rūpēties par pacientu, kas saņemtu pienācīgu aprūpi, un ārstu, medmāsu, kam būtu cienīga darba alga
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti