Īsi pirms sešiem egļu tirdziņā pie lielveikala pārdevējam bezdarbībā nav jānīkst. Ilgākais periods, kad te neviens neiegriežas, ilgst apmēram piecas minūtes. Pārsvarā gan kā viens pircējs apkalpots, nākamais jau gaida. Tomēr svētki un eglīšu iegāde vairumam klientu nāk ar nelielu vainas apziņu – kociņu tomēr žēl.
„Mājās gribētu kaut kādu eglīti, lai smuki smaržo, bet ārkārtīgi pārspīlēt man arī negribētos. Man jau labāk patīk, ka tās eglītes mežā aug,’’ vienoti uzskatos ir Aivars un Ineta.
„Jebkāda eglītes nešana laikam nav īpaši dabai draudzīga un.... labāk ir to nedarīt,” saka Armands un piemin, ka apsvēris iegādāties arī plastmasa eglīti, bet bērni grib īstu.
Turpat pārdod arī eglītes podiņos, lai pēc svētkiem tās varētu iestādīt. Tomēr pircējiem tas visbiežāk neizdodas. Svetlana to jau mēģinājusi - viņa eglīti esot lējusi un ar ūdeni arī apsmidzinājusi zariņus. Tomēr zemē tā neieauga.
Paulis Rācenis, kurš eglītes tirgo jau kopš deviņdesmitajiem gadiem, saka - vaina varētu būt tajā, kā cilvēki eglītes izvēlas:
"Ieaug, es uzskatu, kādi 50%. Es jau nevaru apgalvot, ka katra eglīte ieaugs. Viss ir ļoti vienkārši, viss ģeniālais ir vienkāršs. Mazāka eglīte, lielāks podiņš – ir lielākas izredzes, ka viņa ieaugs.”
Lielākām eglītēm ir lielāka sakņu sistēma. Cilvēki, to nesaprotot, mēdz pārdevējam prasīt tik garas egles, ka podiņam būtu jābūt neiespējami lielam. Mājās egle nedaudz jāaplaista.
Ar līdzīgu nepatiku pret to, ka eglīti nopērk un izdekorētu uzstāda uz pāris nedēļām, lai pēc tam izmestu, uzņēmums “Dreiliņu stādi” kociņus piedāvā uz svētkiem iznomāt.
„Tu vienpadsmit mēnešus bērnam stāsti, ka daba ir jāsaudzē, viņa ir jāaizsargā, tu nedrīksti nogalināt, bet divpadsmitajā mēnesī tu rīko jautru pasākumu, cērtot mežā eglīti,” saka Daina Kuzmane, “Dreiliņu stādi” pārstāve. „Ja laukos šo atrisināt ir vienkāršāk - tu iestādi pie mājas eglīti un katru gadu viņu rotā, kad atkal viņa izaug ļoti liela, tad atkal stādi mazāku, lai atkal būtu, ko rotāt, tad pilsētniekam pastāv problēma, kur tad to eglīti likt.”
Problēmu risināt ar eglīšu nomu uzņēmums piedāvā pirmo gadu. Līdz šim savas mājas uz svētkiem atradušas apmēram simt eglītes, bet vēl piecsimt tās gaida.
Cilvēki izvēlas eglīti, ved to mājās, bet, kad svētki beigušies, līdz janvāra vidum to atdod. Tad rūpes par eglīti jāuzņemas uzņēmumam.
Tur stāsta – nekādu neizpildāmu nosacījumu neesot:
„Jebkurš cilvēks tā arī rūpētos par eglīti. Pamatnoteikumi, ka viņai ir jābūt aplaistītai, viņa nedrīkst izžūt, izkalst. Nedrīkst mākslīgo sniedziņu pūst virsū, apzināti lauzt zarus.”
Ja par eglīti rūpējas, esot maza iespēja, ka tā varētu neizdzīvot. Citur Eiropā svētkus ar nomātu eglīti sagaidot jau ilgstoši.
