Eiropas Komisija (EK) uzskata, ka uzņēmumam, kura produkti pretendē uz attiecīgo marķējumu, ir jābūt mikrouzņēmumam – tādam, kurā strādā līdz 10 darbiniekiem un gada apgrozījums ir līdz diviem miljoniem eiro.
Arī uz kartupeļu un sīpolu maisiem, ievārījumu burciņām un sulas pudelēm, ko gatavojuši mazie ražotāji, turpmāk varētu būt marķējums „No manas saimniecības” - par to patlaban spriež Eiropas lauksaimnieku organizācijas.
Jaunie marķējumi apspriesti arī EK darba grupā par kvalitātes nodrošināšanu lauksaimniecībā. Tajā kā eksperte no Latvijas piedalījās kooperatīva “Mūsmāju dārzeņi” vadītāja Edīte Strazdiņa. „Diskutējam, bet shēma ir domāta līdzīgi kā "Zaļā karotīte", lai norādītu konkrētu saimniecību vai preci, kas ražota nelielajās saimniecībās. Un viena no karstākajām diskusijām ir – cik liela būs šī saimniecība, uz ko tas attieksies? Vai tā būs lielsaimniecība vai tas attieksies arī uz mazajām, kas ražo,” saka Strazdiņa.
Dignas Skroderes saimniecībā „Zūmaņi” Jaunsvirlaukas pagastā 88 hektāros tiek audzēti kartupeļi, sīpoli un bietes. Saimniecība nav no lielajām, bet tās produkcija ir atpazīstama saistībā ar kooperatīvu “Mūsmāju dārzeņi”. „Mēs visi esam zem kooperatīva, no pirmās dienas mums ir prasība, lai būtu uzlīmītes, atpazīstamība, jo mūsu produkcija nonāk lielveikalos,” saka Skrodere. Saimniecība neiebilstu, ja marķējumam pievienotos nosaukums "No manas saimniecības", bet, iespējams, nekāds ieguvums viņiem tas nebūtu.
Citādi ir ar tām saimniecībām, kas nav kooperatīvos un darbojas vienas. Šajās dienās notiek ražas vākšana Ceraukstes pagasta zemnieku saimniecībā „Dārzi”. Šeit 20 hektāros audzē bioloģiski sertificētus smiltsērkšķus, no kuriem gatavo vitamīniem bagātas sulas, džemus, tējas, eļļu un želejkonfektes. Viņi kā mājražotāji savu produkciju drīkst realizēt tikai tirgos un gadatirgos, tas nav regulāri un par vietu jāmaksā dārgi.
„Slikti, ka mājražotājs nevar ieiet lielveikalā - labi būtu, ja arī mēs varētu iet lielajos tīklos. Arī visi pārējie mazie ražotāji cītīgi ražo, produkti atbilst visām prasībām. Kāpēc mēs nevarētu?” retoriski vaicā z/s „Dārzi” vadītāja Daila Kronberga.
Iespējams, ka mazais ražotājs lielveikalos netiek tāpēc, ka nespēj pildīt to prasības – nodrošināt, lai prece būtu lielos daudzumos un katru dienu, uzskata Zemnieku federācijas vadītāja. Taču marķējums „No manas saimniecības” viņiem lieti noderētu. „Norāde – ražots manā saimniecībā - ir ļoti laba lieta. Pirmkārt, arī zemnieks pats savu lepnumu iznes, un arī pircējs ir pārliecināts, ka tā ir Latvijā ražota prece. Tikai ļoti gribētos, lai tā nebūtu liela birokrātija zemniekam un samaksa par nosaukumu nebūtu nesamērīga produkta vērtībai,” uzsver Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja Agita Hauka.
Šobrīd Eiropas lauksaimnieku organizācijas spriedušas, ka marķējumu „No manas saimniecības” varētu piešķirt produktam, kas saražots vienā uzņēmumā – no vielas ieguves līdz pārstrādei, un lai ceļā no lauka līdz plauktam tam būtu tikai viens īpašnieks. Diskusijas par šo tēmu turpinās.
