Tikpat uzmanīgi kā kokus un krūmus ''Dimzu'' saimnieks Guntis Vītoliņš vēro arī norises politiskajā dārziņā, un tomēr šoreiz pieņemt lēmumu esot tik grūti, kā vēl nekad:
„Es neredzu, par ko balsot, bet balsot ir jāiet. Es vienkārši izvēlēšos mazāko ļaunumu un izvēlēšos to partiju, kas, pēc manām domām, nesekos ārzemju politiķu spiedienam un nekādā gadījumā nebalsošu arī ne par kādiem rozā zaļi rūtainajiem.”
11.Saeimas vēlēšanās zemgalieši savas balsis pārliecinoši atdeva Zatlera Reformu partijai, tomēr, kā izrādījās, tas nebija īstais princis, kas spētu pamodināt Stikla kalnā guļošo princesi. Tagad domas par to, vai jāturas pie pārbaudītām vērtībām vai jāturpina meklēt, dalās.
„Es domāju, ka mēs joprojām gaidām, jo jaunās partijas - tur jau mēs redzam tos pašus vēžus, tikai citās kulītēs. Kur tad tie prinči ir?” vaicā Ineta Kaminska. Bet Olga Kuršinska gandrīz vienmēr balsojusi par „savu” partiju un pagaidām ir apmierināta ar tās paveikto.
Vēlmes gan ir visai līdzīgas un daudz neatšķiras no citkārt izteiktajām, bet par to, vai kāds tās beidzot piepildīs, gan māc šaubas.
„Lai būtu iemesls atgriezties tiem, kuri ir ārzemēs. Lai būtu darbavietas, lai medicīnas aprūpe būtu sakārtota, un finansiāli arī,” daudzu cerības pauž Ilze Matulēna.
Guntis Vītoliņš vēl piebilst, ka no politiķiem jāprasa lielāka atbildība:
Kamēr politiķi nebūs spiesti atbildēt par saviem vārdiem, par saviem darbiem, - ne tikai tā nosacīti un abstrakti, bet tieši ar savu ādu un maku, - nekas nemainīsies.”
Citkārt Zemgales balstiesīgie bijuši visai kūtri doties pie vēlēšanu urnām, bet šoreiz visi uzrunātie teic, ka ģeopolitiskā situācija ir tik saspringta, ka 4. oktobris kalendārā jau sen kā iezīmēts.
