Līdzās tūristu iecienītām pilīm un muižām, kas lielākoties pieder valstij vai pašvaldībai, pēdējos gados Zemgalē sāk atdzimt arī tās muižas un pilis, kas visbiežāk atrodamas portālā ''Zudusī Latvija''.
Soli pa solim savu spozmi piecu gadu laikā atguvusi Abgunstes muiža. Pirms trīs gadiem rosība sākās arī Berķenes muižā un Svētes pilī, kuras vēsture visos laikos bijusi saistīta ar armiju.
“Armija te ir kopš tā brīža, kad Kurzemes hercogiste paputēja un ienāca iekšā cara armija. Tad bija Latvijas armija un tad bija Padomju armija līdz 1993. gadam, tad bija pašvaldībai un tad nu aizgāja, kā nu aizgāja,” stāstīja Svētes pils saimnieks Artūrs Blūmfelds.
Jaunais saimnieks smej, ka, ja kādam šķiet, ka pils šobrīd ir sliktā stāvoklī, tad viņš nav redzējis, kāda tā bija agrāk.
Trīs gadu laikā soli pa solim tiekot tīrīts, attīrīts un remontēts, tomēr pat mūža galā, visticamāk, nevarēšot teikt, ka tagad pils ir gatava.
“Apzinoties visu to apjomu un zinot savas iespējas, absolūti nebija izvirzīts virsmērķis, ka te pēc pieciem gadiem būs kaut kas šiks un glauns. Tas pamatmērķis bija, lai tas vienkārši neaiziet postā,” skaidroja Blūmfelds.
Pavisam nesen savus saimniekus atradusi arī Līves muiža Līvbērzes pagastā, par to ilggadējais Rundāles pils vadītājs Imants Lancmanis teicis: “Līdzās Vidzemes Ungurmuižai Līvbērze bija spilgts piemērs tai netveramajai robežai, kur baroka arhitektūras modernisms 18. gadsimtā bija apvienojies ar tautas celtniecības mūžsenajām tradīcijām”.
Padomju gados gan muiža kļuvusi par 18 dzīvokļu ēku, bet zem biezā kultūrslāņa joprojām atrodamas dažādas vēsturiskas liecības.
“No sākuma tas likās tāds ļoti bezcerīgs gadījums, bet katru reizi, braucot uz šejieni, mēs apzinājām aizvien vairāk un vairāk vēstures vērtību, kas šeit ir, jo ēkas mūra daļa ir 300 gadus veca,” sacīja Līves muižas jaunā saimniece Linda Lazdiņa-Ozoliņa.
Pirms kļūt par muižkungiem, jaunajiem saimniekiem gan nāksies krietni pastrādāt, jo, pirms sākt atjaunošanas darbus, senā ēka jāatbrīvo no neskaitāmām tonnām sadzīves drazu.
Nākotnes vīzijās šeit paredzēta ar tūrismu saistīta vieta, bet mērķi tiekot nosprausti maziem solīšiem. Pirmais jau esot izpildīts, sakārtoti īpašuma dokumenti.
“Izrādījās, ka nav kopš neatkarības atgūšanas sataisīti papīri tā īsti. Sākām celt augšā, meklēt pa arhīviem, un atradām un sakārtojām,” stāstīja Līves muižas jaunais saimnieks Āris Ozoliņš.
“Gads pagāja, jā. Protams, arī juristi palīdzēja, jo valsts iestādēs ir jāvēršas ar jurista zināšanām, tāpēc, ka, ja parastais cilvēks aiziet, tur ļoti ātri pasaka “nē un viss”,” piebilda Ozoliņš.
Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Zemgales reģionālās nodaļas vadītāja Elvīra Mantrova atzina, ka “tā ir valstiska problēma. Zemgalē ir septiņpadsmit objekti, kuros nav sakārtotas īpašumtiesības.”
Piļu un muižu nākotne ir atkarīga tikai no to īpašniekiem, bet Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē norāda – teicienu “kas lēni nāk, tas labi nāk” varot attiecināt arī uz piļu un muižu atdzimšanu.
