Ar nu jau atvaļināto Zemessardzes komandieri Donatu Valaini tiekamies saimniecībā “Lielezeriņi” Preiļu novadā, kur tagad iekopts krāšņs ziedu dārzs un audzēti gaļas lopi. Šeit Donats ar ģimeni sāka dzīvot 90. gados, un tas ir arī laiks, kas atmiņā palicis kā viens no pārmaiņām bagātākajiem. Pelēču pusē iedzīvotāji aktīvi iestājās par neatkarīgu Latviju un satraukums par augusta puča atbalstītāju rīcību bijis mazs.
1991. gada beigās Donats Valainis nolēma kļūt par zemessargu, nākamā gada sākumā deva zvērestu un dienestam veltīja aptuveni 20 gadus. To laikā ieguldīts daudz pūļu, lai Zemessardze attīstītos dažādās vietās Latgalē, notikusi virkne piedzīvojumu un arī pārdzīvojumu.
Lielākā motivācija, lai dienētu Zemessardzē, ir Donata ģimene. Viņš vēlējās, lai turpmāk bērniem būtu dažādas izvēles iespējas un brīva valsts, kurā augt.
Donats Valainis, bijušais Zemessardzes 35. kājnieku bataljona komandieris: “Godīgi pateikšu, bija to vērts. Ja vajadzētu to darīt tagad, arī ietu. Gribēju, lai maniem bērniem dzīve būtu daudz skaistāka, lai viņiem nebūtu tā, ka viņu vietā pieņem lēmumus citi, lai viņi ir lēmumu pieņēmēji. Neko nenožēloju, uzskatu, ka arī tagad jaunatnei vajadzētu stāties Zemessardzē.”
Bijušais komandieris lepojas, ka no pieciem bērniem vairāku ikdiena ir bijusi saistīta ar militāro nozari, viens dēls dienestu turpina arī šobrīd.
“Vidējais dēls dien Ādažos, tagad viņš ir misijā Kosovā. Es par to priecājos. Domājiet, lai būtu, kas jūs vietā pildītu valsts pienākumu! Mans dēls to dara. Ikvienam apziņā un zemapziņā vajag ieprogrammēt, ka nedrīkst braukt prom no mājām, vajag strādāt, vajag dzīvot uz vietas,” sacīja Valainis.
Pie “Lielezeriņu” mājām mastā plīvo karogs. Donats Valainis uzsver, lai vai kādas pārmaiņas notiek, tā ir obligāta piederības un sirdsmīlestības zīme dzimtajai vietai – gan Latgalei, gan visai Latvijai.
