Gustavs un Gvido ir draugi. Un kopš 1. maija, kad Gustavs deva zvērestu, viņus vieno vēl kāda kopīga lieta – dalība Zemessardzes studentu bataljonā. Gvido tur iestājās jau pirms astoņiem gadiem – pēc Krievijas iebrukuma Krimā.
"Bija skaidrs, ka viņi tur neapstāsies. Nebija jautājuma, vai viņi ies tālāk, jautājums bija – uz kurieni. Kā zināms, mēs esam sarakstā. Un nākamais jautājums – ja tu dzīvo blakus huligānam un gribi ar viņu cīnīties – tev jāmācās kauties," skaidro loģistikas speciālists, vecākais zemessargs Gvido Krieviņš.
Viņš saka, ka apmācības nav viegls laiks.
"Ir sarežģīti, kad tev nav vairs 20 gadu, salauzt savu ego un saprast, ka viens tu neesi nekas. Ir kolektīvs, nodaļa, rota, bataljons," uzsver Gvido.
Bet ne brīvība, ne sava zeme nav kaut kas pašsaprotams.
"Latvieši nav bārenīšu un apspiesto tauta. Esam uzvarējuši visus. Un stāvam savā zemē, savā valstī. Es novēlu to arī turpināt," saka Gvido.
Raidījumu vadītājs Gustavs Terzens pēc nesenā Krievijas iebrukuma Ukrainā dēlam apsolīja, ka viņu aizsargās. Un, tā kā viņš to nemāk, stāsies Zemessardzē un mācīsies. Gustavs zvērestu devis tikko.
"Meita atsūtīja sirsniņas ģimenes čatiņā. Dēls atbrauks no laukiem, parādīšu," saka raidījumu vadītājs, zemessargs Gustavs Terzens. "Es zvērestu devu 1. maijā, kas ir Satversmes sapulces sasaukšanas diena, un seko 4. maijs, Neatkarības atjaunošanas diena, maija sākums mums kā nācijai iet roku rokā. Es esmu patriots vienmēr bijis, bet paralēli bija rokenrols un brīvdomātājs. Nu tagad es teiktu, ka es esmu izaudzis. Un šis ir cits Gustavs."
"Pa sūnām, pa smiltīm, 50 km jānoiet, 30 kg soma, 5 kg ierocis," saka mugurkaula ķirurgs, zemessargs Artis Gulbis.
Pēc ilgām un smagām operācijām jau trīs gadus katru otro nedēļas nogali mežā dodas četru bērnu tēvs un mugurkaula ķirurgs Artis Gulbis.
"Esmu pa 12–14 stundām operējis, man 50 paliek, es neticēju, ka spēju izkāpt no komforta zonas. Lai cik ir grūti piektdien, sestdien un svētdien, bet es pirmdien atnāku uz darbu un tas gandarījums ir ļoti liels," turpina Artis Gulbis. "Mums ir jābūt gataviem jebkurā brīdī. Ir jābūt cilvēkiem, infrastruktūrai, gaisa aizsardzībai, artilērijai un flotei. Mums ir jābūt gataviem. Lai kā Eiropa un Amerika Ukrainā nomierinātu to zvēru un viņš atkal iemigs, viņš nāks atpakaļ."
Jautājumu par gatavību atdot dzīvību par savu valsti zemessargam nevajagot uzdot.
Kārlis Arnolds Avots, Dailes teātra aktieris, ļoti gaida vasaru, kad izrādes beigsies un viņš beidzot varēs iziet pamatapmācības.
"Ceļojumu vai laiskas atpūtas vietā es piepildīšos citā veidā. Un tikpat daudz!" uzsver Kārlis Arnolds Avots.
Kārlis uzskata, ka būšana Zemessardzes rindās ir liels gods.
"Es galvenokārt esmu tā audzināts. Es nāku no sportistu ģimenes, mans dzimtas koks ir pilns ar skolotājiem, mana vecāmāte bija latviešu valodas skolotāja, un būt sportistam, jaunam censonim, nav lielāks gods kā būt izlasē un pārstāvēt savu valsti. Un tas liekas pašsaprotami," skaidro aktieris. "Es esmu gana karstasinīgs un jauns. Un man tās lietas tik ļoti nebiedē. Drīzāk izaicina. Tā ir pilsoniskā atbildība. Es esmu nodefinējis, ka gribas dzīvot pasaulē, kur nav armijas. Bet, ja ir tik agresīvs krievu kaimiņš, ar patriotisku attieksmi nepietiek. Ir jāiesaistās."
Redzot, kas notiek Ukrainā, viņš ir vēl vairāk pārliecināts, ka tiem, kuri paliek kara zonā, zemessargi ir pirmais atbalsts un vairogs.
"Latvijā būtu gana daudz neaizsargātu cilvēku, kuriem nav paziņu ārzemēs vai līdzekļu. Un redzot, kāds elles radījums ir Krievijas armijas izskatā, ja es varu palīdzēt, tas ir tā vērts. Nedrīkst domāt tikai par sevi. Es ceru, ka daudzi tā jūtas! Jā!" uzsver Kārlis Arnolds Avots.
