Latvijas Radio turpina ierakstu sēriju "Zeme, kur dzer", kurā tiek analizētas dažādas alkoholisma šķautnes, sākot no alkoholisko dzērienu tirgus un tā regulējuma dažādās valstīs, līdz pat individuālajām nelaimēm, kas skar alkoholiķu ģimenes, viņu bērnus un radiniekus.
Ināras dzimšanas diena
Decembra beigas, 2018. gads. Inārai (vārds mainīts) ir dzimšanas diena. Ciemos atnāk bariņš draugu uz kopīgu iedzeršanu. Tā kā Ināra jau kādu laiku nav maksājusi komunālos rēķinus, viņai ir atslēgta elektrība. Lai tumšajā laikā telpu izgaismotu, viņa dzīvoklī sadedz sveces.
Vēlāk vakarā draugi dodas prom un Ināra paliek viena ar vairākiem kaķiem, kurus uzņēmusi pie sevis. Sieviete reibumā iemieg, bet kaķi tikmēr apgāž sveces. Dzīvoklis aizdegas.
Šo stāstu Latvijas Radio atklāja Ināras māsas meita Zane, kuras vārds arī ir mainīts. Zanes tantes Ināras dzimšanas diena toreiz beidzās traģiski.
Viņa pastāstīja: "Tas variants, ko mums teica, ka tur tie kaķi ir skraidījuši. Ir apgāzusies svece, un viņa nav paspējusi izmukt, iziet no dzīvokļa. Viņa bija kādu nedēļu intensīvajā uzraudzības nodaļā, un tad viņa nomira. Pirmo reizi viņu izdevās atdzīvināt, un tad vairāk nesanāca."
Zanes tante ikdienā mēdza iedzert. Strādājusi labā darbā un pati esot stāstījusi, ka darba dienās nedzerot. Arī dienā pēc dzimšanas dienas Inārai bija jāstrādā.
Zane norādīja: "Ja cilvēks tiešām nebūtu neko lietojis, viņš būtu paspējis iziet no tā dzīvokļa. Un tad, kad ugunsdzēsēji gāja viņu glābt, mēģināt iznest no dzīvokļa, bija redzams, ka viņa ir rāpojusi uz izejas pusi, bet dūmos kaut kur ir apmaldījusies un nebija paspējusi. Tad viņa saelpojās dūmus un zaudēja samaņu."
Kamēr tante bija intensīvās terapijas nodaļā, Zane jau nojauta, ka tās ir pēdējās tantes mūža dienas. Viņas esot bijušas ļoti tuvas – Ināra nereti pieskatījusi Zani bērnībā.
Zane uzskata, ka bez alkohola šāds gadījums varēja nenotikt.
Dzērumā gūst daudzas traumas
Cilvēki dzērumā bieži kļūst neuzmanīgi vai pārgalvīgi. Tas diemžēl noved pie dažādām traumām, arī dzīvībai bīstamām situācijām, apstiprina Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD). Iedzēruši cilvēki pamatīgi noslogo mediķu darbu Latvijā. Nereti reibums ir galvenais iemesls, kādēļ neatliekamā palīdzība pacientam ir vajadzīga.
Kopumā no visiem NMPD izsaukumiem aptuveni 15% gadījumu cilvēks ir alkohola reibumā. Vēl skaudrāka statistika ir traumu gadījumos.
Pērn katra trešā trauma tika iegūta dzērumā.
NMPD feldšere Lauma Sproga-Jankoviča Latvijas Radio sacīja: "Tas ir visnotaļ bieži. Šādos izsaukumos ir 30 procenti ir alkohola klātesamība. Un visnotaļ bieži alkohola lietošana ir bijusi par iemeslu tam, ka šāds negadījums ir izraisījies. Jā, ja cilvēks ir apreibinošo vielu ietekmē, viņam apziņa nav skaidra un maņas ir notrulinātas, tad šis cilvēks cieš stiprāk. Teiksim, ugunsgrēkos. Ir gadījies redzēt sadegušus cilvēkus. Visbiežāk tur, kur ir kāds sadedzis, – tur ir bijis arī alkohols."
Vēl alkohols bieži ir klātesošs noslīkšanas gadījumos, stāstīja mediķe. Reibums, pārgalvība un nereti arī ne pārāk laba peldētprasme – tā ir tipiska kombinācija slīkšanas gadījumos.
Ir vēl kāda izsaukumu grupa, kuros bieži cilvēki cieš reibuma dēļ – ļaudis, kuri aizmieg uz ielām un nosalšanas rezultātā gūst nopietnas traumas vai nosalst līdz nāvei. Konkrētas statistikas par šiem gadījumiem NMPD nav, taču Sproga-Jankoviča apstiprināja, ka tie nav reti.
Daudzu ugunsnelaimju pamatā – grādīgie dzērieni
Par to pastāstīja arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Rīgas reģiona pārvaldes otrās daļas komandieris Ivo Bendrats: "Jāsaka, ka sajūtas jau bieži vien ir, ka cilvēks ir alkohola reibumā. Ir bijuši ļoti daudz gadījumu, kad tieši par informāciju ugunsgrēkos – nespēj norādīt to vietu, kur ir, iespējams, bijis kāds draugs vai radinieks, līdz ar to tas apgrūtina [glābšanu]. Kā arī, iespējams, ir gājuši bojā cilvēki. Ir bijuši tādi gadījumi. Bija arī, kad dzīvoklī bija gājis bojā bērns, cilvēkam, iespējams, bija psiholoģiskas problēmas, arī, iespējams, bija alkohola reibumā, kā rezultātā nācās atvērt durvis. Un tur tas skats bija ne pārāk patīkams gan ugunsdzēsējiem, gan arī ģimenei."
Arī ugunsdzēsējiem konkrētas statistikas par alkohola klātbūtni dažādos nelaimes gadījumos nav.
Tāpat Zanes tantes Ināras traģiskajā stāstā oficiālās informācijas par alkohola klātbūtni nav, tomēr ģimenē ir pārliecība, ka bez alkohola tā nebūtu noticis. Līdz negadījumam par radinieces iedzeršanas apmēriem Zanes ģimenē daudz nezināja.
Tomēr pēc fakta, ka tante nav pat maksājusi komunālos rēķinus, tuviniekiem par Ināru pavērās citāda aina.
"Mēs zinājām, ka viņai ir tie kaut kādi pudeles brāļi. Bet man patika domāt, ka viņa nedzēra viena pati, tāpēc es domāju, ka tur ar draugiem reizēm pārrāva mazliet pār strīpu. Tas pierāda, ka tuvs cilvēks var noslēpt tik daudz, tu ar viņu vari runāt dienām un nedēļām un tāpat nezināt, kas ir tā īstā problēma un cik dziļi tā ir iesakņojusies," sacīja Zane.
Dzērums apdraud palīdzības sniedzējus
Ir vēl kāda problēma – ar cilvēkiem reibumā ir grūti sastrādāties, norādīja NMPD mediķe Lauma Sproga-Jankoviča.
Viņa teica: "Visspilgtāk atceros bokseri, kurš bija apreibis, un viņam bija krampju lēkmes. Tas bija izbijis bokseris, miesās ļoti ražens. Es biju divatā ar šoferi, un tā bija ļoti nepatīkama situācija. Radošā izdoma toreiz padarīja savu. Mēs sagaidījām brīdi, kad viņš bija bezsamaņā un panācām to, ka pacientu bija iespējams nogādāt stacionārā. Bet tur bija jāķer brīdis. Bija jābūt ļoti operatīviem. Bet, ja tā tagad padomā, tas tiešām bija apdraudējums pašiem mediķiem."
Dzēruši cilvēki ikdienas darbu krietni apgrūtina arī NMPD specializētajā medicīnas centrā, atklāja neiroķirurgs Dmitrijs Gavriļins. Specializētā medicīnas centra darbinieku uzdevums ir doties uz vietām, kur vajadzīgs, bet nav pieejams kāds konkrēts speciālists. Tas nozīmē, ka ārsta konsultāciju un arī operācijas veic arī reģionos gadījumos, kad pacientu nevar transportēt uz Rīgu.
Gavriļins skaidroja, ka neiroķirurgam ļoti regulāri jāstrādā ar pacientiem reibumā.
"Tipiskais piemērs ir uzņemšanas nodaļā, kad mums masveidā tiek stacionēti pacienti alkohola reibumā. Un viņi ir tik izteiktā alkohola reibumā, ka viņi faktiski nemāk pat pastāstīt, kas viņam ir noticis un kas viņam kaiš. Līdz ar to mēs esam spiesti brīžiem taisīt nevajadzīgus izmeklējumus, datortomogrāfijas izmeklējumus, lai izslēgtu potenciālo sliktāko risku. Jo pēc būtības mēs, ārsti, vienmēr iedomājamies kaut ko smagāku, sliktāku, lai to nepalaistu garām."
Kopumā medicīnas iestāžu un operatīvo dienestu darbinieki alkohola problēmu Latvijā redz savām acīm un teju katru dienu.
"Tipiskie piemēri, kad nodaļā guļ 40–50 gadus vecs vīrietis, pie kura nāk mamma. Pacients jau kārtējo reizi alkohola reibumā satraumē galvu, iestājas pie mums uzņemšanā, iestājas pie mums nodaļā. Tad tā mammīte vēl joprojām cer, ka viņš beidzot pārstās dzert. Mēs, protams, arī cenšamies ietekmēt psiholoģiski no savas puses. Bet nu jūs varat iedomāties, cik liela autoritāte es tam pacientam varu būt ikdienā. Viņš, protams, to palaiž gar ausīm," sacīja ārsts.
Vienas receptes, kā mazināt alkoholismu Latvijas iedzīvotāju vidū, nav. Diemžēl reizēm vislabāk strādā tieši traģiskās pieredzes.
Arī Zane kopš tantes Ināras nāves alkoholu lieto ļoti maz.
"Nu, mums tomēr ir kaut kāda asinsradniecība un alkoholismu var nodot. Es negribu izaicināt likteni. Es negribu, lai mana dzīve beidzas tik atklāti un paliek cilvēki ar rētām un traumām. Gribas sagaidīt savas vecumdienas, atvadīties no visiem mierīgi, nevis vienkārši viss pabeidzas tāds pusrauts," viņa atzina.
