Pusi dzīves reibumā
Svetlana Lēvalde skaidrā ir jau 24 gadus. Pirms tam reibumā pavadīja pusi no dzīves.
"Es piederu pie tiem plostveidīgajiem alkoholiķiem. Viena diena, tad laika gaitā tā ir otrā diena, kad saka, ka salāpīties vajag… 28 gados es attapos, var teikt, pie sasistas siles."
Dzert sieviete sāka 14 gadu vecumā kompānijās. Tolaik dzīvojusi nedrošā vidē – tēvs daudz dzēra, apstākļi ģimenē bija smagi. Bija 80. gadu beigas. Jelgavas rajons. 17 gados meitene apprecējās un dzemdēja dēlu. Taču tad 20 gadu vecumā Lēvalde emocionāla trieciena iespaidā sāka dzert vairāk.
Ja vēlaties sazināties ar sabiedrisko mediju žurnālistiem, kuri pēta šo tematu, rakstiet uz e-pasta adresi [email protected]
Visi materiāli tēmā "Zeme, kur dzer" pieejami šeit.
"Tēvs man pakārās. Ar vīru es izšķīros. Un tā laulības dzīve man bija gana īsa. Es piedzīvoju briesmīgu vilšanos. Tas man kalpoja kā attaisnojums, un es varēju ar tīru sirdsapziņu dzert, jo man ir nodarīts pāri," viņa pastāstīja.
Plostošana turpinājās astoņus gadus, līdz māsa pierunāja iestāties Minesotas programmā, jau tolaik valsts apmaksātā palīdzības kursā.
Kā palīdz valsts
Valsts palīdz ārstēt atkarības. Ir gadījumi, kad alkohola lietošanas dēļ cilvēkiem sākas veselības problēmas un ir nepieciešama neatliekamā palīdzība jeb detoksikācija. Pacientam jāierodas aprūpes iestādē paģiru laikā, noteikti nedrīkst būt alkohola reibumā. Un tad vidēji piecu līdz septiņu dienu garumā organismu attīra. Ja iestājies delīrijs jeb alkohola psihoze, kas parasti sākas ar nemierīgu miegu, satraukumu, nemieru un spilgtiem, dinamiskiem sapņiem, tad nepieciešams ilgāks laiks.
Šādu palīdzību sniedz Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Narkoloģijas nodaļas virsārste Dace Raituma pastāstīja: "Ir tā, ka cilvēks dzer. Dzer ilgstoši – nedēļu, divas, dažiem tie ir mēneši. Tad kādā brīdī sākas veselības problēmas. Tad arī ģimene bieži vien sarosās un sāk meklēt palīdzības iespējas. Tas ir tas brīdis, kad mēs sākam palīdzēt. Otrs bloks ir, kad pacients tiek atvests ar ātro palīdzību. Ir sezonāls pasākums. Ir pēcsvētku periods, kad pieprasījums ir intensīvāks, un ir laiki, kad drusku mazāk. Bet kopumā 85–90% gultu ir aizpildītas."
Pacientam par slimnīcā pavadīto dienu jāpiemaksā septiņi eiro jeb vidēji 40–50 eiro par visu kursu. Gada laikā šādu palīdzību Strenčos sniedz vairāk nekā tūkstotim cilvēku.
Bet ne visiem izdodas uzvarēt atkarību.
"Viņu ritms ir tāds – plosts, detoksikācija, dzīve. Plosts, detoksikācija, dzīve. Un izraut viņus no šī ritma ir grūti, jo tur nav nekādas vēlmes neko mainīt," norādīja Raituma.
Izrauties no apburtā loka palīdz spēcīga motivācija, taču ir būtiski ārstēšanos turpināt, piemēram, apmeklējot narkologu. Arī tur ir līdzmaksājums virs četriem eiro.
Nacionālā veselības dienesta (NVD) Ambulatoro pakalpojumu nodaļas vecākā eksperte Elīna Engelberga norādīja: "Narkologs ir tiešās pieejamības speciālists, tāpēc, dodoties uz vizīti, nav nepieciešams nosūtījums. 2022. gadā šos pakalpojumus nodrošina 37 iestādes visā Latvijā, un vidēji ir jāgaida septiņas dienas."
Narkologi gan konsultē, gan diagnosticē, gan ārstē dažādas atkarības, tostarp, alkohola, narkotiku un azartspēļu atkarību. Un nereti narkologa apmeklējums ir kritiski svarīgs, lai pārtrauktu dzert pavisam. Bet svarīgākais un vienlaikus grūtākais šajā procesā ir darbs ar sevi, uzsvēra eksperti.
Daudziem, arī šī stāsta varonei Svetlanai, galvenais atspēriena punkts bija Minesotas programma.
To īsteno arī slimnīcā "Ģintermuiža" Jelgavā.
Narkoloģiskās ārstniecības vadītāja Lilita Caune skaidroja: "Kā pie katras hroniskas saslimšanas ir tā, ka cilvēkam ir jāiemācās daudzas jaunas lietas. Pirmkārt, atpazīt, iepazīt, uzzināt, kas tad ir tas, kas ar viņu notiek, kāda šī slimība ir. Savlaicīgi iemācīties atpazīt recidīva jeb paasinājuma brīdinājuma pazīmes. Un ļoti daudz uzmanības tiek veltīts domāšanai un izpratnei. Ir jāiemācās dzīvot savādāk, par pamatu izvirzot principu, ka normāla dzīve ir dzīve bez alkohola."
Programma balstās uz grupu terapiju, kā arī sarunām ar speciālistiem, kas palīdz iepriekšminēto paveikt. Tā ilgst 28 dienas, un pacients var iestāties tad, ja vismaz piecas dienas ir bijis skaidrā. Arī šeit jāveic pacienta iemaksa – septiņi eiro par diennakti jeb aptuveni 200 eiro par visu kursu.
Apmēram puse no pacientiem vismaz divus gadus pēc programmas pabeigšanas alkoholu nelieto, skaidroja "Ģintermuižā". Tomēr arī šajā programmā, tāpat kā detoksikācijā, cilvēki mēdz atgriezties vairākkārt.
Vienkārši saņemties nav iespējams
Par psiholoģiskas palīdzības nozīmi stāsta atkarību uzveikusī Svetlana: "Vienkārši saņemties un, neko nedarot, nav iespējams dzīvot bez vielu lietošanas. Spilgts piemērs ir mans tēvs. Viņš pārtrauca lietot alkoholu un pēc trīs mēnešiem pakārās. Viņš vienkārši nesaprata, kā [dzīvot]."
Ekspertiem ir dažādas idejas, kā pilnveidot valsts palīdzību. Viena no tām – atteikties no līdzmaksājuma un valstij pilnībā apmaksāt ārstēšanu. Vēl viena – padarīt pieejamāku narkologu, lai būtu īsāka rinda un nebūtu tālu jābrauc.
Arī Svetlana šobrīd strādā šajā jomā – viņa palīdz bērniem un jauniešiem atbrīvoties no atkarībām. Viņas pieredzē lielākais trūkums esot starpinstitucionālajā sadarbībā. Viņa uzskata, ka, piemēram, pieķerot dzērājšoferi, būtu jāskaidro cilvēkam arī par ārstēšanās iespējām vai jānosaka tās kā obligātas.
Tikmēr Veselības ministrijas alkoholisma mazināšanas plānā, kuru Latvijas Radio iepriekš analizēja, iekļauti pasākumi ārstēšanas uzlabošanai, taču to īstenošanai naudas nepietiek.
Vairāki eksperti gan atzina, ka pakalpojumu klāsts esot visai plašs, lai cilvēkam, kurš tiešām vēlas, būtu iespējas ārstēties no alkoholisma. Tomēr jāiegulda smags darbs sabiedrības izglītošanā gan par ārstēšanās iespējām, gan alkohola patēriņu kopumā.
"Atgriezties tur, kur es biju, man nav ne mazākās vēlēšanās. Ir varbūt bijusi tāda mirkļa eiforiska doma, tādi laiski sapņi par to, kā tā forši pa smuko pasēdēt. Bet es zinu skaidri, ka man pa smuko nesanāk. Tas nav mans stāsts. Tas nav priekš manis," sacīja Svetlana.
