Zema alga un liela slodze. Aptauja par augstskolu mācībspēku darba apstākļiem Latvijā

Zemas algas, neapmaksāti darba pienākumi, īstermiņa līgumi, liela slodze un bieža vērtēšana, kas noved līdz "izdegšanas sindromam" – tā savus darba apstākļus Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības aptaujā raksturo augstskolu mācībspēki. Ar aptaujas rezultātiem piektdien tika iepazīstināti konferences dalībnieki, kurā arodbiedrības, ministrijas un augstskolu pārstāvji sprieda par to, kādas ir šīs jomas galvenās problēmas un kā situāciju uzlabot.

„Latvijā, ja es pasaku savu algu, tad lielākā daļa cilvēku vienkārši netic, un tie, kas tic, pasaka, kāpēc tu tur strādā? Un tad tu jūties drusku jocīgs cilvēks.”

Tā stāsta Daugavpils Universitātes pētniece un docente Alīna Romanovska. Viņai piekrīt arī citi šī darba darītāji, jo, aptaujājot nepilnu pustūkstoti augstāko izglītības iestāžu mācībspēku, absolūts vairākums, proti, 96% uzskata, ka viņu atalgojums kopumā ir zems un neatbilst nosacījumiem par cienīgu darbu.

Aptauja par augstskolu mācībspēku darba apstākļiem LatvijāDace Simanoviča
    Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) eksperti un aptaujas autori Ditu Štefenhagenu rezultāti nepārsteidz.

    „Sanāk tā, ka pasniegšanas darbs paliek sekundārs vai hobijs, jo, lai nodrošinātu sev atalgojumu, ir jāstrādā vairākās darbavietās. Ļoti bieži tās ir divas augstākās izglītības iestādes, kur docētājs strādā, bieži tā ir institūcija, kā manā gadījumā – tā ir LIZDA un koledža kā otra darbavieta,” norāda Štefenhagena.

    Aptauja ieskicē arī citus problēmjautājumus – gan augstākās izglītības politikas mainību, darba stabilitāti un bieži vien nepieciešamību pašiem maksāt par profesionālo pilnveidi.

    Kā Latvijas Radio norāda Rīgas Tehniskās universitātes Personāla nodaļas vadītāja Zane Rostoka, universitāte arī pati regulāri monitorē mācībspēku sajūtas darbā, slodžu jautājumu un nenoliedz, ka darba apstākļi tiešām ir mainīgi. Lai gan pasniedzēja darbā visbiežāk motivē darba saturs, nevis atalgojums, tas tomēr ietekmē darbinieku lojalitāti. Līdzīgi ir ar jaunajiem docētājiem, kuri universitātē ir, tomēr viņu īpatsvars nav tik augsts, kā gribētos.

    „Grūtības ir tajā ziņā, ka mēs nevaram solīt stabilu un garantētu karjeras izaugsmi jaunam docētājam. Tas, ko mēs varam solīt – izaicinājumus, profesionālo pilnveidi, bet ļoti daudz kas ir pašu rokās,” skaidro Rostoka.

    Kā apliecina izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija), arī ministrijā ir plānotas sarunas par akadēmisko personālu, atalgojuma sistēmu un slodžu veidošanās kritērijiem, uzsverot, ka slodzē ir jāietver kā akadēmiskais, tā zinātniskais darbs. Pašlaik gan atalgojuma jautājums ir katras pašas augstskolas ziņā.

    „Manā skatījumā Izglītības un zinātnes ministrijai būtu tomēr jābūt arī ieteikumiem, kā veidot šo atmaksas sistēmu, kā proporcionāli, līdzvērtīgi Latvijas kopējā sistēmā gādāt par akadēmiskā personāla izaugsmi. Tāpēc ir nepieciešams seminārs, lai mēs paskatītos, kādi risinājumi šobrīd pastāv augstskolā, cik lielā mērā šie kopīgie uzstādījumi var tikt atspoguļoti arīdzan jaunrakstāmajā augstskolu likumā, uz ko mēs mērķtiecīgi ejam nākamā gada sākumā,” norāda ministre.

    Arodbiedrība uzskata, ka būtiskākās lietas, lai augstākās izglītības iestāžu mācībspēku darba apstākļi uzlabotos, ir stabils finansējums, konsekvence mācībspēku slodžu aprēķinos un finansiāls risinājums profesionālajai pilnveidei.

    Latvijā
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti