“Trīs reizes ar Lembergu esam tikušies privātās pusdienās Rīgas pilī un Jūrmalas rezidencē. Nākdams ciemos, Lembergs vienmēr atnesa izmeklēti labu vīnu. Namatēvs būdams, es savukārt cienāju viņu ar pusdienām. Nenoliegšu, sarunas bija interesantas,” memuāros atklāj Zatlers.
“Droši vien kā prezidents es nepiepildīju [politiķa, ekspremjera Andra] Šķēles cerības. Bet viņš jau arī netika mani par tām informējis. Viņam bija jāzina, ka es neesmu gaišreģis,” par savu izvirzīšanu amatam raksta eksprezidents.
“[No politikas aizgājušais Ainārs] Šlesers, manuprāt, tiešām līdzinās buldozeram, kurš ar spēku dodas uz priekšu un daudz neskatās, ko, kad un kā noslauka no zemes. Vienu gan es nesaprotu – kur Šlesers šodien liek savu neizsīkstošo enerģiju?” par vēl vienu tā laika zīmīgu figūru grāmata saka Zatlers.
“Cilvēki, kurus es vairs nespēju cienīt, ir [bijusī valsts kontroliere, tagad Saeimas deputāte] Inguna Sudraba un [Reģionu apvienības līderis] Mārtiņš Bondars,” atklāj eksprezidents.
“Grāmatā vēlējos parādīt dažas mazāk zināmās prezidenta darba aizkulises un atklāt varas cinisko un reizē arī cilvēcisko dabu,” tā savas grāmatas priekšvārdā raksta Valdis Zatlers. 2007. gada 31. maijā viņš tika ievēlēts par septīto prezidentu Latvijas vēsturē.
Zatlers atklāj, ka nekad pats nav piedalījies politiķu sarunās par viņa virzīšanu amatā, kas notikušas Zooloģiskajā dārzā. Tieši šīs epizodes dēļ, viņš izvairījies doties uz zoodārzu. Taču grāmatā tā arī nav atklāts, kurš pirmais iedomājās prezidenta amatam virzīt Zatleru. Viņš pats saka, to nemaz nezina.
Zatlers arī atklāj, ka sevi politikā vairs neredz.
Jau maijā gaidāmas valsts prezidenta vēlēšanas. Zatlers norāda, ka, viņaprāt, arī šoreiz, tāpat kā pirms astoņiem gadiem, sabiedrībai par izraudzīto kandidātu tiks paziņots pēdējā brīdī.
Viņš pats raksta, ka mūža nogalē kopā ar mazdēlu starp tomātu stādiem siltumnīcā jutīsies daudz labāk nekā Valsts prezidents uz lielās skatuves. Dienu pirms savas 60. dzimšanas dienas Zatlers saka – “esmu brīvs un laimīgs”.
