„Lejas Varicēnu” saimnieks Tomass Krīgers, iepazīstinot ar pirmo nelielo eksperimentālo "hobitu namiņu", stāsta, ka viņam ļoti svarīga ir zaļā domāšana un Latvija zaļajiem eksperimentiem ir ļoti pateicīga vieta.
"Es esmu vācietis, inženieris, un Vācijā ir tā filozofija – ''elkoņa dzīvošana''," pastāstīja saimnieks. "Elkoņa sabiedrība – es, man, un es gribu labāk nekā manam kaimiņam. Kā es mainīju savu dzīves veidu? Es atradu līgavu un sāku dzīvot šeit, un arī sāku dzīvot otrādāk – kopā ar dabu. Te ir smuka daba, paskaties ārā, šitajā platumā to Vācijā neatrast, tikai Bavārijā varbūt."
Nelielais baltais namiņš tapis, izmantojot tikai apkārt pieejamos materiālus, kas ir arī videi draudzīgi.
"Te sienā ir vecās pudeles no stikla un māls, šitajā sienā ir salmu ķīpas no mūsu kaimiņiem, te grīdas dēlīši, apakšā ir Eiropas Savienības paletes, un te iekšā ir aitu vilna, lai izolētu no apakšas," ar celtniecībā izmantotajiem materiāliem iepazīstina saimnieks. 
Arī iekšpusē nelielais namiņš ir ļoti omulīgs, siltumu tam dod saimnieka paša būvētā raķešu krāsns, kuru tobrīd iekurina saimniece Līga Krūmiņa-Krīgere. Viņa atzīst, ka,
ceļot šo ēku, ir bijusi doma parādīt, ka cilvēkam nevajag nemaz daudz un arī ar nelieliem līdzekļiem var tikt pie savas mājas.
"Ideja ir dot cilvēkam sajust un saprast, kam tad ir vajadzīga māja," sacīja Krūmiņa-Krīgere. "Māja, kura ļoti daudziem nozīmē kredītus un saistības uz ļoti ilgu laiku, nedrošības sajūtu, tev nav brīvas izvēles atstāt darbu, kas tev nepatīk, jo tu vienmēr riskē, ka zaudēsi savu naudu. Vai mums vajag tik ļoti plašu? Es vienmēr iedomājos tās daudzās mājas, kuras vecāki uzceļ un ieplāno katram bērnam savu istabu, un pēc 10, 15, vai 20 gadiem tās mājas ir tukšas. Tāpēc doma ir, mēs gribam ar šo te mājiņu demonstrēt, ka var justies ērti arī mazā mājiņā, ar mazu budžetu un no dabiskiem materiāliem celtu."
Māja tapusi meitai Lindai, kura izteica savas idejas, kādu vēlas māju redzēt un arī pati kopā ar ģimeni to būvējusi.
"Es sākumā nezināju, kā celt māju, man nebija nekādas nojausmas, tāpēc es savas idejas, kādu es vēlētos, parādīju tētim," atzīst Linda. "Viņš man pastāstīja, kā tas varētu būt, kā tas izskatītos, kā mēs reāli varētu uzcelt. Ka tas ir fiziski iespējams un ka tā māja arī turēs. Nu ir laba sajūta, ka tas ir izdarīts, ka tas ir iespējams un nebija nemaz tik grūti, kā sākumā likās."
Šis „hobitu namiņš" ir arī kā Krīgeru ģimenes atbildes rīcība tam, kas šobrīd uz mūsu planētas notiek klimata ziņā,
tātad dzīvot saskaņā ar dabu. Jāpiebilst, ka „Lejas Varicēnos” saimnieko, izmantojot permakultūras principus.
"Jūs redzat tagad janvāra beigas, normāli jābūt mīnus 10 grādiem, ir plus divi, plus četri, tas ir absolūti nenormāli, tas nozīmē, ka klimats ir beigts. Austrālijā deg, Kanādā deg, Brazīlijā deg, Sibīrijā deg, te būs absolūta kļūda par mūsu nākotni," savu pārliecību pauda Krīgers. "Bet kaut kas jāsāk mēģināt darīt, mēs mēģinām, hei, mēs aicinām, cilvēki, brauciet šurp, mēs parādīsim, kā jūs arī varat būvēt māju."
Protams, viena ģimene nevar izmainīt notiekošo klimata jomā, bet, kā vērtē saimnieki, arī neko nedarīt nedrīkst. Tāpēc ar savām zaļajām idejām un to, ka var saimniekot un dzīvot arī citādi, iepazīstina šeit notiekošos semināros.
"Mēs esam tādi ideālisti un domājam, vismaz man sirdsapziņa, lai ir tā, ka bērniem esmu par to stāstījusi," teic Krūmiņa-Krīgere. "Mēs dzīvojam tā, kā mēs stāstam, mums tā ir jādzīvo, un tā mēs patiesībā pavelkam arī citus caur to aktivitāti un darīšanu. Kaut tie būs mazi soļi, tie tik un tā būs soļi."
Tagad tapušais "hobitu namiņš" vairāk ir kā paraugdemonstrējums, lai parādītu, ka arī ar nelielu budžetu var tik pie savas mājas, kura ir arī dabai draudzīga.
