Aizvadītajā nedēļas nogalē ugunsdzēsēji dzēsa 49 kūlas ugunsgrēkus, kuru kopējā degšanas platība bija vairāk nekā 22 hektāri. Šogad jau bijis arī pirmais lielais kūlas ugunsgrēks, kad pie Jelgavas lidlauka pērnā zāle dega 20 hektāru platībā. Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) pārstāve Viktorija Gribuste gan pēc pieredzes stāsta, ka tas ir tikai sākums:
''Protams, ka kūlas degšana var noritēt tikai tajās vietās, kur jau ir sausā zāle un ir pietiekami sauss. Ņemot vērā, ka ir Latvijā teritorijas, kuras vēl klāj sniega sega, tie pirmie ugunsgrēki tradicionāli tiek konstatēti Kurzemē, Zemgalē, arī Rīgas apkārtnē. Mazāk Latgales pusē un mazāk Vidzemē. Ņemot vērā, ka šobrīd vēl nav bijusi pat desmitā daļa no tā kūlas ugunsgrēku skaita, kas bija pagājušajā gadā, ir neiespējami paredzēt, kāda ir sezona.''
Pērn aptuveni 2700 kūlas ugunsgrēkos izdega vairāk nekā 3 tūkstoši hektāri zemes. Pagaidām nav pazīmju, ka kūlas dedzinātāji ietu mazumā.
Kā stāsta Gribuste, ugunsdzēsēji katru gadu ir spiesti atkārtot vienu un to pašu – kūlas dedzināšana nav nekāds zemes sakopšanas veids. Kūlas ugunsgrēki ir ļoti bīstami, jo atklātu uguni plašā laukā nav iespējams kontrolēt. Viņa arī uzsver - priekšstats, ka kūlu dedzina laucinieki, ir aplams.
''Tie visbiežākie kūlas dedzinātāji diemžēl ir pilsētnieki vai tie, kuriem ir kāds īpašums ar nelielu zemes daudzumu, kuriem ir mantojumā kaut kāda zeme, kas nedēļā vai mēnesī reizi uz saviem lauku īpašumiem aizbrauc, bet viņi regulāri viņu neapstrādā. Līdz ar to, protams, zemi neapstrādājot, pavasarī liekas, ka visvieglāk sakopt teritoriju būtu viņu vienkārši nodedzinot,'' secina Gribuste.
Mārītes, krupji, putnu ligzdas ar olām – kūlas dedzināšana iznīcina to visu. ''Kūlas dedzināšana, tā ir visa dzīvā iznīcināšana. Jo biezāka kūla, jo augstāka temperatūra. Visi, kas tur tobrīd atrodas, sadeg.'' Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes asociētais profesors Voldemārs Spuņģis uzsver - dedzinot kūlu iet bojā pļavas ekosistēma, turklāt, dedzinot zāli regulāri, pļava iepriekšējā veidolā neatgriezīsies:
''Samazinās organiskās vielas saturs augsnē, jo viņa aiziet gaisā, nevis satrūd. Parādās tādi agresīvi augi kā piemēram podagras gārsa, un tie nomāc visu pārējo. Tā pļaviņa kļūst no botāniskā viedokļa vienveidīga.
Par kūlas dedzināšanu pienākas sods no 280 līdz 700 eiro. Tomēr bieži kādu sodīt tā arī neizdodas, jo dedzinātājs ir praktiski jāpieķer ar sērkociņu rokā, lai varētu pierādīt vainu. Tāpēc ir dažādi citi mehānismi, kā cilvēkus atturēt no piromānu izpriecām. Cietējs pirmkārt ir zemes īpašnieks, kaut arī tas pats savu zemi nav dedzinājis.
Ja degusi zeme, par ko īpašnieks saņem platībmaksājumus, no tiem visdrīzāk būs jāatvadās, stāsta Lauku atbalsta dienesta pārstāvis Juris Griņevičs:
''Ja šī kūla ir degusi lauksaimniecības zemēs, tad mēs aizbraucam un uzmērām to platību, un attiecīgi par to platību, kas ir degusi, par to netiek maksāti ADI un ASI maksājumi (apgabaliem, kuros ir dabas vai citi specifiski ierobežojumi). Katru gadu ir apmēram 50 gadījumi tādi, mainās no 45–55, apmēram tajās robežās.''
Atšķirībā no lielākās daļas iedzīvotāju ugunsdzēsēji cer biežāk redzēt lietus mākoņus, nevis sauli. Īpaši tāpēc, ka ir skolēnu brīvlaiks. Pieredze liecina, ka sauss laiks skolēnu pavasara brīvdienās parasti ir priekšnoteikums aktīvai kūlas dedzināšanai
