- Visbiežāk cilvēki nosmok dūmos, un dūmu detektori jau ir glābuši dzīvību.
- VUGD: Taču šādu gadījumu kopumā ir maz, cilvēki detektorus neizmanto.
- VUGD nepārbaudīja detektoru esamību mājokļos Covid-19 dēļ.
- VUGD pašlaik nav statistikas par sodiem par detektoru nelietošanu.
- VUGD bukletus par detektoru nozīmi iedzīvotājiem mēdz dalīt namu apsaimniekotāji.
- Namu apsaimniekotāju asociācijas: Pamazām izpratne uzlabojas.
- Pērn decembrī dūmu detektoru imports “uzšāvies debesīs”.
Dūmu detektora signāls ir skaņa, ko labprāt negrib dzirdēt neviens. Retumis tas ieslēdzas, piededzinot kartupeļus, un ar savu spalgo pīkstoņu var būt visai kaitinošs. Tomēr tieši tas var izglābt dzīvību, ja gruzdēšana nav pamanīta.
“Viņa dzīvoja savā dzīvoklī viena pati, kundzei 90 gadu,” stāsta rīdziniece Ilze Medene. Pērn viņa ar dēlu savai gados vecajai radiniecei uzdāvināja dūmu detektoru. Uzlika to mazā Maskavas ielas dzīvoklīša virtuvē, un jau pēc dažiem mēnešiem tas noderēja.
“Viņa uz gāzes plīts bija sildījusi ūdeni tējai un neuzmanīgi ņēmusi nost, kamēr apakšā vēl uguns. Nelaimīgā kārtā dzirksteles bija iemetušās lupatiņā, bet viņa pati to nebija pamanījusi, iemetusi lupatiņu sienas skapī un mierīgi gājusi gulēt. Pēc kāda laika naktī bija sācis kaukt dūmu detektors. Viņa nebija sapratusi, kas notiek, bet, paldies Dievam, signālu bija sadzirdējuši arī kaimiņi. Lupatiņa bija sākusi gruzdēt. Ugunsgrēks neizcēlās, bet dūmi būtu varējuši viņu nosmacēt,” situāciju atstāsta Ilze Medene.
Šajā reizē bez ugunsdzēsējiem iztika, bet arī Valsts ugunsdzēsības un
glābšanas dienesta praksē ir gadījumi, kad dūmu detektors izglābis no saindēšanās ar dūmiem – jo tieši dūmos, nevis liesmās iet bojā visvairāk ugunsgrēku upuru, norāda dienesta pārstāve Agrita Vītola.
“Piemēram, tagad aktuāla ir apkures sezonas sākšana. Cilvēki jau ik pa laikam iekurina mājokļus, sildās. Un tieši šādus sadūmojumus, ko ir radījusi apkures ierīce, dūmu detektori ir palīdzējuši atklāt, un cilvēki ir varējuši savlaicīgi evakuēties no bīstamās vides,” skaidro Vītola.
Tomēr Vītola atzīst, ka uz kopējā fona tādu gadījumu joprojām ir salīdzinoši maz. Ja ugunsnelaimē ēka nav nodegusi līdz pamatiem, glābēji skatās, vai ir bijis dūmu detektors.
Un statistika nav iepriecinoša – ne ugunsgrēku, ne tajos bojāgājušo skaits šā gada pirmajā pusē nav izteikti krities, un prasību pēc dūmu detektoriem daudzi joprojām ignorē.
“Vairumā gadījumu, kad esam devušies uz ugunsgrēkiem tieši dzīvojamās mājās, dūmu detektori nav bijuši uzstādīti. It īpaši, ja mēs runājam par gadījumiem, kur ir cietušie un bojāgājušie. Protams, jāņem vērā, ka daļa no bojāgājušajiem ir dārza mājiņās un neapsaimniekotās mājās, kur, visticamāk, par tādu ierīci kā dūmu detektors cilvēki vispār nav domājuši. Bet šī tendence, ka detektora nav, ir izteikta,” stāsta VIGD pārstāve.
Glābšanas dienestam ir tiesības pārbaudīt, vai mājokļos uzlikts detektors, taču Covid-19 laikā glābēji profilaktiskās pārbaudēs nav devušies un dienestā pašlaik vēl nav apkopoti dati, vai un cik cilvēkiem kopš 1. janvāra par dūmu detektora neesamību būtu uzlikts sods. Precīzāka statistika varētu būt nākamnedēļ.
VUGD informatīvos bukletus par dūmu detektoru svarīgo nozīmi iedzīvotājiem mēdz dalīt namu apsaimniekotāji, stāsta Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ģirts Beikmanis.
“Mēs vienīgi varam informēt, stāstīt, veicināt izpratni, ka tas ir gan pašu drošībai, gan kaimiņu drošībai. Ja dūmu detektors nostrādās un pats vairs nevarēsi noreaģēt, tad varbūt kaimiņi dzirdēs šo skaņu. Ir pozitīvie piemēri, kad signāls ir dzirdēts un nelaimes bijušas mazākas,” saka Beikmanis.
Viņš zina gadījumus, kad no ugunsnelaimes māju pasargājuši arī kāpņutelpās pārvaldnieku uzstādīti detektori, lai gan tādi nav obligāti. Tie nostrādā, ja kāds vandālis aizdedzina, piemēram, pastkastītes. Pīkst arī tad, ja kāds nolemj kāpnēs pīpēt, tāpēc netrūkstot arī gadījumu, kad iedzīvotāji detektorus apzināti bojā vai izslēdz. Tomēr izpratne pamazām uzlabojoties.
“Sākotnēji tā nostāja bija tāda – nu, cik gadus mēs jau tā esam dzīvojuši, nekas nav, kur tagad pēkšņi sāks degt, priekš kam tas vajadzīgs. Bet kaut viens vai divi gadījumi, kur šādā veidā izdodas glābt dzīvību vai mazināt postījumus, jau ir ievērojami. Un izmaksas nav tik lielas, lai neuzliktu. Arvien vairāk skaidrojot, piemēram – nāk gada beigas, tā ir laba dāvana no mazbērniem omei, var pagriezt tā, un pamazām jau sakārtojas,” skaidro Beikmanis.
Iespēju svētkos uzdāvināt sev vai radiniekam dūmu detektoru īsi pirms jauno noteikumu stāšanās spēkā izmantojuši daudzi. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka ielaušanās vai ugunsgrēka signalizācijas un tamlīdzīgu iekārtu imports pērn decembrī uzšāvies debesīs.
Iepriekš iekārtas ievestas vidēji par 400 – 500 tūkstošiem eiro mēnesī, bet decembrī – par 1,17 miljoniem eiro. Visvairāk – no Lietuvas, Somijas un Lielbritānijas. Līdzīgu tendenci pārdošanā apstiprina “K Senukai” iepirkumu direktors Māris Linde.
“Pagājušā gada pašās beigās, decembrī, pārdošanas apjoms pieauga reizes piecdesmit, salīdzinot ar vidējo pārdošanu,” saka Linde.
Karstākajos brīžos pārdoti pat vairāk nekā 5000 dūmu detektoru nedēļā, brīžam piegādātāji pat nav varējuši tikt līdzi lielajam pieprasījumam.
“Paskatoties ilgākā laika periodā, no septembra līdz gada beigām pārdošanai bija ļoti augoša tendence un tāda tā saglabājās vēl vismaz divus mēnešus pēc Jaunā gada – janvārī un februārī. Tad atkal seko straujš kritums,” norāda Linde.
Pašlaik dūmu detektoru pārdošanas rādītāji esot varbūt par 10–15% lielāki nekā pērn pirms lielā kāpuma. Gada nogalē lielākā interese bijusi par pašiem lētākajiem detektoriem ap 6–7 eiro gabalā, bet vēlāk pircēji sākuši vairāk interesēties arī par dārgāko segmentu. Linde spriež, ka pamazām arvien vairāk iedzīvotāju saprot dūmu detektoru nozīmi. Tomēr ugunsdzēsēju vērojumi liek secināt, ka līdz būtiskiem uzlabojumiem vēl ir tālu.
