Volkers: Latvijai jāpilda savas saistības drošības stiprināšanā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Ir svarīgi, ka Baltijas valstis, tostarp Latvija, pilda savu daļu saistību NATO ietvaros, lai sabiedrotajiem būtu pamatojums aizsargāt Baltijas valstis. Uz to norāda bijušais ASV vēstnieks NATO Kurts Volkers. Viņš šobrīd ir Vašingtonā bāzētās domnīcas - Makeina Starptautiskās līderības institūta izpilddirektors.

Pirms šonedēļ gaidāmā NATO samita Varšavā intervijā Latvijas Radio Volkers atzinīgi vērtēja alianses pēdējos pāris gados spertos soļus, pastiprinot karavīru un bruņojuma klātbūtni NATO austrumu flangā. Viņš norādīja, ka tas dod ļoti svarīgu signālu iepretim Krievijai un novelk skaidru līniju ap NATO teritoriju. Volkers prognozē, ka Varšavas samitā tiks izdarīts minimāli nepieciešamais - nospraustā ceļa turpināšana un kolektīvās aizsardzības stiprināšana.

Vienlaikus viņš pauž bažas, ka šobrīd gan Eiropas Savienība, gan ASV grib koncentrēties uz iekšējām lietām. Volkers aicina NATO ciešāk iesaistīties krīžu risināšanā Ukrainā un Sīrijā. Ar bijušo ASV vēstnieku NATO Kurtu Volkeru sarunājās Gints Amoliņš.

Gints Amoliņš: Jūs bijāt ASV pastāvīgais pārstāvis NATO laikā, kad notika Krievijas-Gruzijas karš 2008.gada augustā. Dažus gadus vēlāk - 2014.gadā -, attīstoties notikumiem Krimā un Ukrainas austrumos, Polijā un Baltijas valstīs izskanēja, ka tās jau toreiz – 2008., 2009.gadā - brīdinājušas, ka pret Krieviju ir jāieņem stingrāka nostāja. Toreiz 2008.gadā jūs teicāt, ka NATO nevēlas iesaldēt attiecības ar Krieviju, bet ir jāizvērtē, kādas sekas šim militārajam konfliktam būs uz attiecībām. Tagad, atskatoties atpakaļ, vai Jūs domājat, ka NATO, rietumvalstis nepareizi saprata, kādai vajadzētu būt nostājai pret Krieviju?

 

Kurts Volkers: Jā, es tā domāju. Dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kad Krievija iebruka Gruzijā, kaut kāda iemesla dēļ rietumvalstīs daudzi par to vainoja Gruziju. Šo nostāju es tā arī nekad līdz galam nesapratu, jo Krievijas teritorijā nekādu kauju nebija, tās visas notika Gruzijā. Krievija iebruka Gruzijā, nevis otrādi. Bet pat ja jūs pieņemat, ka Gruzijas spēki pirmie atklāja uguni - tas notika tāpēc, ka viņi redzēja valstī ieplūstam tanku kolonnas. Viņi juta vajadzību sevi aizsargāt, un tas ir saprotami. Tas bija pirmkārt – saprast, kas patiesībā notiek.

Otrkārt, mēs panācām ugunspārtraukšanas vienošanos, lai visu iesaldētu. Krievija to nekad nav ievērojusi. Mēs arī uzstājām, ka ir jāsaglabā Gruzijas teritoriālā vienotība. Bet Krievija šīs teritorijas atzinusi kā neatkarīgas valstis, kas atkal ir rupjš pārkāpums.

Es domāju, ka NATO nav bijusi konsekventa, piemērojot savus lēmumus attiecībā uz šo konkrēto konfliktu. Tas ko mēs izdarījām 2008.gadā, kad Krievija iebruka Gruzijā - mēs apturējām NATO-Krievijas padomes sanāksmes, mēs izveidojām NATO-Gruzijas padomi, mēs Gruzijai sniedzām tehnisko atbalstu.

Bet jau pēc trim mēnešiem NATO iekšienē daļa valstu prasīja atsākt NATO-Krievijas padomes sanāksmes, kaut Krievija nebija pilnībā izpildījusi ugunspārtraukšanas vienošanos un nebija izvedusi savus spēkus no Gruzijas. Šī vēlme sadarboties ar Krieviju par katru cenu, neatkarīgi no tā, ko Maskava izdarījusi; neatkarīgi no tā, ka tas neļautu NATO panākt, ko alianse gribēja ar ugunspārtraukšanas vienošanos - mēs to vienkārši pārmetām pāri bortam.

Kāds bija iemels šim dzinulim atsākt attiecības ar Krieviju tik ātri pēc konflikta?

Vairākas NATO dalībvalstis vienkārši nevar izturēt domu, ka esam jebkāda veida konfliktā ar Krieviju. Tās uzskata, ka dialogs ir daudz svarīgāks un mēs nevaram atļauties konfliktu ar Krieviju. Tā ir prioritāte un tas, kas notiek ar Krievijas kaimiņiem, ir mazāk svarīgi, nekā dialogs ar Krieviju.

Vai NATO toreiz vajadzēja ieņemt stingrāku nostāju, un vai tas varētu būt novēris notikumus, kas dažus gadus vēlāk izvērtās Ukrainā?

Jāsaka, ka pēc tam notika vēl vairākas lietas. Jā, NATO toreiz vajadzēja ieņemt stingrāku nostāju. Bet mums ASV mainījās administrācija, mums bija restarta politika ar Krieviju. Pamatā mēs pilnībā atjaunojām normālas attiecības ar Krieviju, ko Putins uztvēra kā zaļo gaismu turpināt darīt to, ko viņš darīja. Un tādu lietu darīšana kā Abhāzijas un Dienvidosetijas atzīšana par neatkarīgām valstīm nesaskārās ar jebkādu reakciju. Tādēļ šajā ziņā, jā – mums vajadzēja darīt vairāk un radīt vairāk iemeslu, kuru dēļ Krievija nopietnāk apsvērtu, kas notiks, ja tā iebruks Ukrainā.

Kopš tā laika un pēc notikumiem Ukrainā – cik ļoti NATO alianses identitāte un sūtība ir izmainījusies?

Pēc Aukstā kara NATO uzņēmās daudz dažādas lomas. Alianse vienmēr ir bijusi par kolektīvo aizsardzību. Bet tad tā arī uzņēmās krīžu risināšanu - kā Bosnijā, Kosovā vai Afganistānā. NATO paplašinājās, būvēja partnerattiecības, ieviesa izmaiņas aizsardzības spējās. Šīs visas lietas fundamentāli mainīja veidu, kā NATO funkcionēja.

Tagad, pēc Ukrainas invāzijas, NATO atkal kā galveno prioritāti izvirzījusi kolektīvo aizsardzību. Lai nodrošinātu, ka mums ir adekvātas spējas, lai izvietotu spēkus ar mērķi atturēt potenciālu agresiju pret NATO.

Kolektīvās aizsardzības pastiprināšana ir ļoti labs solis. Bet tajā pašā laikā es vēlētos, ka mēs arī turpinām nodarboties ar krīžu risināšanu pie NATO robežām, kā Ukrainā, Lībijā vai Sīrijā.

Runājot par kolektīvo aizsardzību un iespējamu uzbrukumu atturēšanu pret alianses valstīm: NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs nesen paziņoja, ka Maskava joprojām mēģina radīt ietekmes zonu ar militāriem līdzekļiem. Vai rietumvalstu, NATO politika attiecība pret Krieviju pēdējos pāris gados, sankcijas, palielināta militārā klātbūtne alianses austrumu flangā ir bijis pietiekami, lai tam stātos pretim?

Es domāju, ka jā. Tas, ko tagad dara NATO, ir pareizie soļi. Protams, Krievijai ir vairāk militāro spēju, ko tā varētu sakoncentrēt Baltijas valstu tuvumā. Bet NATO šeit izvieto spēkus, kas ir daudznacionāli un spējīgi iesaistīties operācijās – un tas maina Krievijas aprēķinus. Par to, cik grūti tas būtu; kāda būtu citu valstu iesaistīšanās, ja tā kaut ko mēģinātu darīt Baltijas valstīs. Es domāju, tas maina Krievijas aprēķinus, tas ir un būs efektīvi un sekmīgi. Mums pie tā jāpieturas.

Problēma vairāk ir, runājot par krīžu risināšanu. Kad viņi redz, ka var iebrukt Ukrainā, okupēt teritoriju, un neviens neko nedara – tas viņiem liek domāt, ka NATO patiesībā nevēlas konfrontēt Krieviju. Tas Krievijai rada izdevības citās vietās – vai Gruzijā, vai Moldovā, vai Ukrainas citās daļās.

Vai domājat, ka NATO konfrontēs Krieviju, ja būs tāda nepieciešamība?

Ja jebkad notiks uzbrukums NATO dalībvalstīm – jā. Es domāju, ka alianse, pieņemot lēmumus par spēku pastiprināšanu, ir sapratusi, ka šādā gadījumā mums būs jāstājas pretim Krievijai.

Bet, ja tā nenotiks, tad cilvēki jautās – cik tālu mums būtu jāiet? Kā mēs varam atsākt dialogu ar Krieviju? Vai ir vērts stāties pretim Krievijai Ukrainas dēļ? Pat arī – ko vispār var uzskatīt par uzbrukumu? Jo, ja pāri robežai brauc tanki, tā ir viena lieta, bet ja ir hibrīdkarš, demonstrāciju uzkurināšana, kiberuzbrukumi?

Praksē tas būs ļoti sarežģīti saprast, kā rīkoties.

Vai Baltijas valstis ir drošībā?

Jā. Kā jau teicu – domāju, ka NATO šobrīd pieņem pareizos lēmumus. Spēku un aprīkojuma izvietošana, bataljoni katrā valstī, mācības - tas dod ļoti svarīgu signālu. Krievija izvēlēsies ceļu, kur būs vismazākā pretestība. Un alianses pieņemtie lēmumi parāda, ka mēs novelkam skaidru līniju ap NATO dalībvalstīm un NATO teritoriju.

Problēmas ar Krieviju joprojām būs gan Ukrainā, gan Gruzijā un Moldovā, varbūt arī kur citur. Bet domāju, ka šie soļi būs efektīvi, lai parādītu mūsu gatavību aizsargāt Baltijas valstis kā daļu no NATO.

Vai domājat, ka Baltijas valstis, Latvija dara pietiekami pašu drošībai? Mēs zinām, ka Savienotajās Valstīs ir bijušas kritikas balsis par Eiropas sabiedrotajiem par to, ka tie nesniedz pietiekamu ieguldījumu kopējā aizsardzībā, ja runājam par diviem procentiem no IKP un tā tālāk...

Jā, no vienas puses var teikt, ka tendences uzlabojas. Latvija palielina tēriņus aizsardzībai, kaut tie joprojām nav 2% līmenī no IKP un vēl kādu laiku nebūs. Tas pats arī Lietuvā, kas vēl arī atjaunojusi obligāto militāro dienestu. Bet Igaunija aizsardzībai vienmēr ir atvēlējusi 2% no IKP.

Lieta ir tāda - lai Latvija un citas valstis šeit būtu drošībā, tās ir atkarīgas no tā, ka ir daļa no alianses ietvara. Lai citiem sabiedrotajiem būtu pamatojums savām saistībām par aizsardzības tēriņiem, karavīru un aprīkojuma izvietošanu, lai aizsargātu Baltijas valstis – ir jāzina, ka Baltijas valstis pašas pilda savu daļu saistību.

Ja tas tā nav, tad Rietumeiropā vai Savienotajās Valstīs ir ļoti grūti argumentēt, kāpēc mums vajadzētu aizsargāt šis valstis, kaut tās neaizsargās pašas sevi. Tā ir problēma, un tādēļ ir svarīgi, ka Latvija palielina tēriņus aizsardzībai un ka visas valstis vismaz mēģina saglabāt divu procentu līmeni. Tas ir minimums, kas jādara.

Kādēļ Savienotajām Valstīm ir svarīga Baltijas valstu drošība?

Tas ir jautājums par vērtībām. Mēs esam valsts, kas dibināta, balstoties uz ideāliem – brīvība, demokrātija, tirgus ekonomika, likuma vara, cilvēktiesības.

Un lai Savienotās Valstis būtu pārtikušas un sekmīgas pasaulē, mēs gūstam labumu un esam atkarīgi no tā, lai šīs vērtības īsteno dzīvē lielā daļā pasaules. Tas rada tādu pasauli, kādā vēlamies dzīvot.

Kad šīs vērtības ir apdraudētas vai grautas – tas varbūt uzreiz neietekmē Savienotās Valstis, bet tas maina pasauli, kurā dzīvojam. Un galu galā tas tieši ietekmēs ASV un mūsu intereses. Tādēļ mēs vēlamies, ka tādas valstis kā Latvija, Lietuva un Igaunija ir veiksmīgas un drošas, jo, ja tā nav, galu galā tas kaitēs Savienotajām Valstīm.

Par Ukrainu – kā Jūs redzat ceļu uz priekšu attiecībā uz Krimu, Ukrainas austrumiem? Krievija teikusi, ka jautājums par Krimu ir slēgts. Attiecībā uz Ukrainas austrumiem – Minskas vienošanās izpilde uz priekšu īpaši nevirzās.

Šeit jautājums ir jāsadala trīs daļās.

Pirmais ir par Krimu. Mums nevajadzētu juridiski pieņemt vai atzīt Krievijas īstenoto Krimas aneksiju. Mūsu rīcībā varbūt nav daudz instrumentu, un būs jāskatās, kas notiks laika gaitā. Bet mums jābūt stingrai neatzīšanas politikai un jāsaglabā sankcijas, kamēr vien Krievija okupē Krimu.

Otrais ir Ukrainas austrumi. Šeit mums daudz skaidrāk jāpasaka, ka Krievijai ir regulārās armijas spēki Ukrainas teritorijas iekšienē, un jāuzstāj, lai viņi pazūd no turienes. Un ir jābūt sankcijām un citiem instrumentiem, kā pret Maskavu izdarīt spiedienu.

Minskas vienošanos īstenošana diemžēl joprojām nozīmētu sadalītu Ukrainu. Mums nevajadzētu pieņemt sadalītu Ukrainu, tam ir jāpretojas.

Trešais - pārējā Ukraina, kas nav Krievijas okupēta, joprojām ir ļoti vāja, sašķelta un korumpēta. Mums jāpieliek daudz vairāk pūļu, lai palīdzētu Ukrainai būt veiksmīgai kā valstij.

Rezumējot - mums jādara visas šīs trīs lietas vienlaicīgi: neatzīšanas politika, daudz stingrāka pretošanās Krievijai, kur tā okupējusi Ukrainas austrumus, un daudz vairāk atbalsta Ukrainas valdībai.

8.jūlijā Varšavā sāksies NATO samits - divus gadus pēc Velsas samita. Cik daudz izdarīts šajos pāris gados, kā Jūs vērtējat panākto?

Vissvarīgākais ir spēku nosūtīšana uz Baltijas valstīm, Poliju un Rumāniju. Tas bija apņemšanās, par ko valstis vienojās Velsā. Velsas samits notika uzreiz pēc tam, kad Krievija sāka ļoti nopietnu iebrukumu Ukrainā.

NATO arī uzaicinājusi Melnkalni pievienoties aliansei. Tas ir labi un parāda, ka paplašināšanās process joprojām ir dzīvs. Diemžēl iemesls, kādēļ Melnkalni uzaicināja, ir, ka tā nav stratēģiski nozīmīga valsts. Tā ir tālu no Krievijas, tā nav Gruzija vai Ukraina.

Bet tajā pašā laikā NATO nav izdarījusi neko attiecībā uz Ukrainu vai uz Lībiju, vai Sīriju, kas ir nozīmīgas krīzes. Es domāju, ka NATO vajadzētu darīt daudz vairāk.

Ko Jūs sagaidāt no Varšavas samita? Ko reālistiski no tā var sagaidīt? NATO ģenerālsekretārs Stoltenbergs teicis, ka sanāksme Varšavā aliansei būs pagrieziena punkts.

Šo NATO samitu es raksturotu kā tādu, kas paveiks minimāli nepieciešamo. Minimāli nepieciešamais ir nostiprināt kolektīvo aizsardzību ar vienošanos, kas karavīru un ekipējuma izvietošanu padarīs par NATO politiku.

Šajā samitā arī lems par Melnkalnes uzņemšanu aliansē. Tas ir ļoti labi, bet tas arī būs viss. Jūs neredzēsiet nopietnus soļus attiecībā uz krīžu risināšanu, ne arī attiecībā uz turpmāku paplašināšanos. Jūs neredzēsiet nopietnu NATO sadarbību ar Ukrainu vai Gruziju.

Šoreiz šis samits būs par minimāli nepieciešamā izdarīšanu. Tas ir – Velsas samitā nospraustā ceļa turpināšana un kolektīvās aizsardzības stiprināšana Baltijas valstīm un Polijai. Bet tas arī viss.

Tad šis samits tomēr nebūs pagrieziena punkts.

Nē. Šis samits būs vairāk par jau pieņemto lēmumu noturēšanu vietā. Šajā samitā tiks izdarīts tas, kas ir nepieciešams tagad. Bet tas tikai nopirks laiku nākamajai valdībai Savienotajās Valstīs un turpmākajiem lēmumiem.

Es domāju, ka neviens vairs nerunā par vīziju, kas mums bijusi 25 gadus - par Eiropu, kas ir vienota un brīva, kurā ir miers, un kas ir iekļaujoša visiem. Katrai Eiropas valstij, kas grib būt demokrātiska, ar tirgus ekonomiku un drošībā, ir tiesības to darīt. Ieskaitot Krieviju. Tas ir tas, pie kā mums ir jānonāk.

Bet mēs vairs nerunājam par šo vīziju. Eiropas Savienība grib pievērsties savām iekšējām lietām, arī Savienotās Valstis grib koncentrēties uz iekšējām lietām. Mēs negribam konfrontāciju ar Krieviju. Savukārt Krievija ir kļuvusi uzstājīgāka un agresīvāka  nekā iepriekš. Bet tikai šī vīzija joprojām ir pareizā vīzija, un mums to vajadzētu atbalstīt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti