"Ārstniecības iestādes klientu un pacientu reģistratoriem ir pienākums reģistrēties ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā. Šo reģistru uztur Veselības inspekcija. Un šobrīd prasība, lai varētu reģistrēties, šiem speciālistiem ir jāiesniedz apliecība par apgūtu profesionālās pilnveides programmu par pacientu datu aizsardzības jautājumiem vismaz 8 stundu apjomā pēdējo 5 gadu laikā. Tieši par saskarsmi ar pacientiem – šobrīd tādas nav pieejamas, bet, lai izvērtētu tādu nepieciešamību un saturu, ja mēs izvērtēsim un sapratīsim, ka tādas apmācības ir nepieciešamas, tad tās iespējas to nodrošināt ir," sacīja VM pārstāve.
Bet tikmēr nepatīkami gadījumi notiek. Savu stāstu Latvijas Radio uzticēja Juris (vārds un balss ierakstā mainīta). Viņu piemeklē trauksme, un Juris meklē palīdzību pie psihoterapeita. To atradis, gaida rindā un ik pa laikam sazvana prakses pacientu reģistratoru, lai noskaidrotu jaunāko informāciju. Juris gan saka – pēc sarunām ar reģistratoru bieži stāvoklis pasliktinās.
Viņš arī atzīst – komunikācijā varbūt kaut ko nav sapratis, tomēr reģistratora runas stils un atkārtotie jautājumi pasliktina viņa pašsajūtu.
"Iedomājies, tu piezvani – tu esi gaidījis ja ne visus divus mēnešus rindā. Var jau būt, ka es kaut ko tur nesapratu. Bet tu piezvani, ka tev tajā un tajā datumā ir pieraksts. Tev teica, ka varētu būt rinda un ir dzīvā rinda, un prasi, vai ir pakustējusies uz priekšu. (..) Viņa tev visu laiku prasa, vai tev ir pieraksts. Es nezinu! Un es kādas trīs – četras reizes viņai to saku un viņa visu laiku man jautā. Beigās viņa saka, ka esmu rindā un tā rinda var būt ļoti ilga un ļoti īsa. (..) Es jau saprotu, ka cilvēks neapzināti, bet tad, kad tev ir sakairināta uztvere un psihe, katra šī nianse tā "uzvelk"," stāsta Juris.
Rīgas Stradiņa universitātes psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas un katedras vadītāja, profesore, Gunta Ancāne skaidro – problēma nav tikai saruna starp pacientu un zvanu pieņēmēju. Tā ir daudz dziļāka, tā ir vēsturiska, tā ietekmējusi mūsu kā sabiedrības savstarpējās attiecības un attiecības ģimenē. Ar vēsturi un kultūru iekodējam tādu sabiedrību, kurai trūkst pašvērtējuma. Tādēļ cilvēki bieži savstarpējā komunikācijā nespēj sarunāties cieņpilni.
Ancāne stāsta, ka cilvēki Latvijā darbam ar citiem cilvēkiem netiek sagatavoti nedz skolā, nedz ģimenē. Latvijā valdot ļoti liela necieņa vienam pret otru.
"Vēsturiski tas ir saprotams. Mums ir pietrūcis tāda vēstures perioda, kad ģimenē vecāki bērniem būtu mācījuši tādu vērtību kā gods. Mums tā nav bijis, mums drīzāk ir bijuši dzejnieki, kas mācījuši slēpties grīdas šķirbā kā blusai. Kā saka: "Labāk necieņa, ka tik izdzīvo un tamlīdzīgi". Mums nav šīs vēstures. Un šī pašcieņa Rietumeiropas ģimenēs bērniem tiek trenēta no agras bērnības. Mums savukārt cieņpilnu attiecību vietā pamatā ir divi attiecību modeļi – vai nu tāds, kur cilvēks jūtās apakšpozīcijā pret otru, un tad mēs redzam nobijušos cilvēku, kas gatavs nedaudz pielīst, vai otra pozīcija ir pozīcija no augšas, kad cilvēkam liekas, ka viņam ir pilnīga vara atļauties jebko. Es piekrītu tiem runātājiem, kas saka, ka mēs esam stipri, talantīgi, bet mēs esam nedaudz apslimuši ar pašcieņas trūkumu, no tā izriet tādas sekas, ka mēs esam apslimuši arī ar labestības trūkumu sabiedrībā, ko mēs manām ik uz soļa," saka Ancāne.
Tādēļ profesore skaidro – viņas klīnikā pacientu reģistratori tiek apmācīti un tās ir ilgas apmācības. Viena daļa ir vairāk praktiska – proti, kā pareizi runāt ar pacientiem, tomēr ļoti liels uzsvars ir uz to, lai paši darbinieki apzinātos savu pašvērtējumu un spētu ar pacientiem runāt cieņpilni.
Profesore gan norāda – Latvijā ļoti maz ir tādu cilvēku, kuriem jau bērnībā būt iemācīta cieņa pret sevi un citiem.
"Jo tā vienkārši atrast uz ielas šādu elementāru Rietumeiropas izglītību baudījušu cilvēku, kuriem ir laba pašcieņa un kuri ir gatavi ar citiem cilvēkiem veidot attiecības, balstoties uz labu pašcieņu, tātad ar cieņu, ir ārkārtīgi maz. Iznāk, ka arī šeit ir nepieciešama zināma psihoterapija, lai cilvēks saprastu to valodu. Šobrīd ir tā – mēs lūdzam, ka mēs savus pacientus uzrunājam ar cieņu, ievērojam konfidencialitāti. Nu labi – pateikts ir, bet kas tas ir – „ar cieņu”? Un tad sanāk, ka mēs cilvēkiem mācām gan to tehnisko tekstu, gan mēs viņiem arī nedaudz mācām, kas jau ir nedaudz psihoterapeitiski elementi – mēs mācām šo valodu, kuru viņi nekad nav zinājuši diemžēl, kuru katram bērnam būtu tiesības iemācīties ģimenē. Mēs to varam nosaukt par cieņas un mīlestības valodu," klāstīja Ancāne.
VM Nozares cilvēkresursu attīstības nodaļas vadītāja Kristīne Kļaviņa skaidroja – ja būs interese pēc šāda veida kursiem, tos būs iespēja realizēt ar Eiropas Savienības projektos gūto līdzekļu atbalstu.
