Man tas viss velk uz dziļām citas pakāpes pārdomām - tās ir bezatbildība un alkatība. Šis letālais mistrojums summējās Zolitūdes traģēdijā,” sacīja Matīsa. „Zolitūdes traģēdija bija tikai šī letālā mistrojuma redzamākā, šokējošākā un traģiskākā daļa.. Mūsu valsts ir caurausta ar šādiem mezgliem, ar šādiem vājiem punktiem, kur summējas bezatbildība, alkatība un iztapība.”
Paskaidrojot, ko domā ar iztapību, Matīsa pauda pārliecību, ka visā šajā ķēdītē, kas noveda pie traģēdijas, bija neskaitāmi būvuzraugi, rasētāji un konstruktori, kas noteikti saprata, ka nebūs labi.
„Es ticu, ka tiešām redzēja, kaut ko saprata, bet baidījās teikt, baidījās iet pret priekšniecību un varu kā tādu. Tā ir viena slikta latviešu īpašība – iztapība varas nesējiem. Iztapība apriori tikai tādēļ, ka viņi ir varas nesēji,” norādīja politoloģe.
Turklāt tā ir sistemātiska problēma, jo tāpat bija arī ar „Banku Baltiju”.
„Ar „Banku Baltiju” arī neviens neko nesaprata un neredzēja? Tāpat Zolitūdes ķēdītē arī bija cilvēki, kas redzēja un saprata, ka var būt problēma, bet galvenais bija peļņa,” turpināja Matīsa.
Runājot par Latvijas politisko kultūru, viņa pauda nožēlu, ka arī mūsdienās partijas ir pārņēmušas no padomju laikiem mantotās nomenklatūras pazīmes.
Pēc politoloģes domām, pēdējo desmit gadu laikā ir uzlabojusies arī Baltijas valstu spēja cīnīties informatīvajā karā.
Situācija uzlabojusies, jo ir viens Baltijas politiķis, kas dod pretī, [Igaunijas prezidents] Tomass Ilvess – angļu valodā perfekti dod pretī un aizstāv savu valsti. Nav tik bēdīgi, kā bija 2005.gadā,” viņa atzina, piebilstot, ka jautājums ir nevis par to, kura armija uzvarēs, bet gan, kurš stāsts uzvarēs, lai arī tas var būt melīgs.
Viņa uzsvēra, ka jebkurš Latvijas iedzīvotājs ir diplomāts un savas valsts stāstu nesējs. Latvijas iedzīvotājiem, pēc Matīsas domām, ir divas izvēles – dzīvot Eiropas vai Eirāzijas telpā.
Tas jautājums, kādas vērtības aizstāvēt, ir ļoti būtisks, jo Latvijas iedzīvotājiem ir divas izvēles – Eiropas vai Eirāzijas telpa ar ļoti fundamentāli atšķirīgām vērtību sistēmām. Es bieži sev esmu uzdevusi jautājumu, vai 1991.gadā, kad Latvija kļuva neatkarīga, pašsaprotamā izvēle Eiropas vērtību virzienā... vai daudziem tas nebija atkal tas iztapības gēns, kas parādījās, jo Rietumu telpa bija varas nesēji, un jāpieslienas tiem, kas ir stiprāki," sprieda Matīsa.
"Cik pamatota bija iekšējā vēlme būt eiropietim un cik tas bija kārtējo reizi pieslieties stiprākajam tai brīdī? Ja atbilde ir otrā, tas ir bīstami Latvijai. Ja latvietis savu vērtību orientāciju noteiks pēc vēju virzieniem – ak, tagad tas ir stiprākais, es iešu tajā virzienā, tas neko labu neliecina Latvijas nākotnei. Es ļoti ceru, ka Latvijas iedzīvotājiem ir iekšējais orientieris pēc eiropeiskajām vērtībām, ka indivīds ir augstāka vērtība nekā kolektīvs,” vērtēja politoloģe.
