...Atrodos klasē. Ap manu galdu sasēžas klasesbiedri – viens no viņiem piesēžas ļoti tuvu, neērti tuvu. Visi sāk man teikt, lai es sāku kaut ko darīt. Attēls sāk izplūst, gaisma no loga ļoti traucē. Arī atspīdums no pulksteņa. Visi skatās man virsū. Ekrāns kļūst balts… Pēc tam es attopos skolas koridorā - viena, īsti nesaprotot, kas noticis. Tikai atceros, ka attēls bija ļoti spilgts un savāds. Apkārtējie trokšņi izklausījās dīvaini, atgādinot nepārtrauktu atbalsi. Jūtu aizkaitinājumu, apjukumu un neizpratni. Noņemu virtuālās realitātes brilles...
Viena no projekta autorēm - virtuālās realitātes speciāliste Alīna Dolmate - stāsta, ka simulācija veidota, balstoties uz autisma izpēti. Turklāt video vairākas reizes rādīts cilvēkiem ar šiem traucējumiem un pēc tam koriģēts, lai radītu to pēc iespējas tuvāku realitātei.
"Izveidot šo divu trīs minūšu video, tas īstenībā ir divu trīs mēnešu darbs. Tīri tehniski - sākot ar uzfilmētu video tieši vidē, tieši tā, kā tas būtu parasti, ar izciliem bērniem.
Bija [arī] īstā skolotāja, ko mēs visi atceramies no skolas laikiem. Katrs skaņas avots, lai tu varētu ne vien redzēt, bet pat, ja tu aiztaisīsi acis, tu telpiski varēsi sajust, kas apkārt notiek, no kurienes skaņa nāk. Piemēram, ka skolotāja stāv tev aizmugurē, bērns tev piebīdījās no kreisās puses. Lai maksimāli atveidotu šo vidi," skaidro Dolmate.
Simulācijā var izjust, kas satrauc cilvēku ar autismu. Tās ir šķietami mazas detaļas - kā negaidīts grupu darbs skolā, daudzi dažādi trokšņi, spilgtas gaismas un cilvēku klātbūtne.
Lai bērni paši izjūt
Centra "Solis augšup" vadītāja un sociālā rehabilitētāja Diāna Mekša atklāj, ka
ideja radusies pēc tam, kad centrā vairāki bērni stāstījuši par mobingu skolās, kas vērsts pret bērniem ar autismu. Tas veidots ar mērķi parādīt skolēniem, kā pasauli uztver cilvēks ar šiem traucējumiem.
"Gribējās, lai tie bērni paši izjūt. Tāpēc arī jaunieši ies, jo, kad jaunietis jaunietim stāsta, arī ir citādāk nekā tad, ja es kā viena tante te nostāšos bērnu priekšā un būšu kārtējā skolotāja, kurā var klausīties vai neklausīties. Gribējās, lai viņi tiešām paši piedzīvo, kā tas ir. Mazs fragmentiņš no parastas dzīves, parastas stundas," klāsta Mekša.
Bez iespējas sajust to ar virtuālās realitātes palīdzību skolēniem arī skaidros par autisma izraisītām komunikācijas problēmām un to, kā ar šiem cilvēkiem sadarboties.
Konkrētu datu par kopējo cilvēku skaitu ar šādiem traucējumiem gan nav. Pagājušajā gadā Latvijā bija reģistrēti 333 cilvēki, tomēr speciālisti uzskata, ka tas pat ne tuvu nav īstais skaitlis. Vidēji pasaulē gandrīz 1% iedzīvotāju ir autisms. Svarīgi ir atcerēties, ka tā nav slimība, bet gan uztveres traucējumu spektrs, kas tiek uzskatīts arī par vienkārši citādu smadzeņu darbības veidu.
"Būtībā tie diagnostiskie kritēriji autiskajam spektram ir tas, ka ir grūtības ar komunikāciju, grūtības veidot sociālos kontaktus, sociālā mijiedarbība un varētu būt ierobežotas intereses un stereotipiskas darbības.
Sensoro stimulu uztvere vidē varētu atšķirties tā, ka viņi var būt hiperjūtīgi vai hipojūtīgi. Tas nozīmē, ka uz kaut ko var būt paasināta sajūta, uz kaut ko pazemināta. Piemēram, pazemināta tā, ka viņš nejūt kaut kādu pieskārienu vai dziļu muskuļu spiedienu," skaidro ABA (Applied Behavior Analysis - lietišķās uzvedības analīze) terapeite Olga Lūkina.
Parasti bērnam autismu var konstatēt no divu gadu vecuma. Šo bērnu vecākiem ir jāveic nopietna izvēle – bērnu sūtīt speciālajā vai parastajā skolā.
Pieredzes stāsts
Latvijas Radio sazinājās ar Henrieti Petrovsku-Petrēviču, kuras septiņgadīgajam dēlam Jēkabam arī konstatēts autisms. Viņš neizjūt vajadzību kontaktēties ar cilvēkiem, neatpazīst jūtas un emocijas, kā arī trauksmes gadījumā uzvedas citādāk, nekā ierasts. Sieviete stāsta, ka ārstu nolaidības dēļ par traucējumiem uzzinājusi tikai neilgi pirms dēla piektās dzimšanas dienas. Kopš tā laika ģimene daudz strādājusi, un šogad Jēkabs uzsācis mācības 1. klasē. Henriete izvēlējusies dēlu laist speciālajā skolā, jo uzskata, ka parastā nav piemērota šādiem bērniem.
"Mūsu pedagogi nav iepazīstināti ar šo specifiku. Un viņi nezina, kā pastāstīt citiem bērniem, ka nevajadzētu iet klāt un, piemēram, samīļot vai kādā citā veidā pieskarties. Un, protams, mūsu sabiedrība, kura ir ļoti ieciklējusies uz standarta audzināšanām... Nav laika, spēka un vēlmes atvērt prātu un iedomāties, ka tie ir savādāki bērni, ka viņiem vienkārši savādāk strādā smadzenes un viņi nav slimi vai kādā citādā veidā atgrūžami," norāda Jēkaba mamma.
Viņa priecājas par to, ka cilvēki veido projektus kā "Piedzīvo citādo". Tomēr viņa uzsver - sabiedrības izglītošana būtu jādara plašākā mērogā, jāpiedāvā vairāk informācijas un par to jāstāsta skolās.
Projektam „Piedzīvo citādo” iespējams pieteikt savu klasi, zvanot centra "Solis augšup" vadītājai Diānai Mekšai.
