Viņa atzina, ka laikā,
kad viņa bija ministre ir bijusi informācijas par problēmām pašvaldību bērnunamos un valsts sociālās aprūpes centros, kuros bijuši cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem.
Šāda tipa iestādes ir tālu no pilnības, sacīja Viņķele.
Vienlaikus gan viņa norādīja, ka ir daudz darīts, lai šādu praksi sociālās aprūpes iestādēs pārtrauktu.
Deputāte pauda, ka „atslēgas spēlētājs” šajā problēmā ir pašvaldība. Pirmkārt, daļa no centriem ir to pārraudzībā, otrkārt, pat tie centri, kas ir valsts pārraudzībā, atrodas pašvaldību teritorijā. Tieši pašvaldības ir atbildīgas par transportu un centru pieejamību arī uz valsts pārraudzībā esošiem centriem.
Komentējot pašvaldību līdzšinējo darbu sociālās aprūpes iestādēs, viņa sacīja, ka ir vietvaras – čempiones, kas ir paveikušas lielu darbu, lai situācija kļūtu labāka. Tomēr vienlaikus ir pašvaldības, kas sociālās aprūpes centrus redz tikai un vienīgi kā darbavietas vietējiem iedzīvotājiem. Taču tā kā uzsvaram ir jābūt uz centru iemītniekiem, nevis to darbiniekiem, tad arī kvalitāte tajos ir zemāka kā citur.
Viņasprāt, to pašvaldību un sociālo aprūpes centru vadītāju rīcību, kas nevēlas pārmaiņas, attieksmi var mainīt sabiedrība.
Tieši iedzīvotāji var pateikt, ka bērnunami nav mūsu vērtība.
No otras puses, pašvaldību lobijs, ko Viņķele nosauca par „pašvaldību diktatūru”, Saeimā ir milzīgs. Tas ir tik liels, kā nevienā citā no pēdējām Saeimām un reizēm ir sajūta, ka Latvija ir feodāla valsts. „Lielajā daļā gadījumu tas mazais ķeizars ir valdnieks,” neslēpa deputāte.
Sabiedrisko mediju pētniecības ciklā „Sistēmas bērni” vēstīts par pārkāpumiem Jelgavas bērnunamā. Gan Saeimas atbildīgo komisiju, gan ekspertu komandas pārstāvji pauduši neizpratni, ka arī inspekcijas izmeklēšanas laikā bērnunama vadītāja saglabājusi savu amatu, jo tas varētu ietekmēt bērnu liecības. Direktore Maija Neilande arīdzan neredz vajadzību amatu atstāt.
Jelgavas mērs Andris Rāviņš (Zaļo un zemnieku savienība) norādījis, ka uzticas Jelgavas bērnunama vadītājai.
