Viltus ziņu panākumus sekmē sasniegumu uzskatīšana par pašsaprotamiem

„Tie, kas ļauj jums noticēt muļķībām, var likt jums pastrādāt zvērības,” – tā jau pirms trīssimt gadiem teicis franču rakstnieks un filozofs Voltērs, un arī šodien šī atziņa joprojām ir dzīva. Laikā, kad arī latviešu valodā arvien aktīvāk ienāk vārds „pēcpatiesība”, kas apzīmē ticēšanu nevis faktiem, bet paša pārliecībai, Latvijas Radio sāk projektu „Tīri fakti”. 

Mūsu programmā skanēs infoklipi par to, kā neuzķerties uz izklaidējošām, bet nepatiesām ziņām. Savukārt sestdienās programmā „Labrīt” pusdesmitos no rīta Rita Ruduša no Baltijas mediju izcilības centra kopā ar sarunas biedriem pētīs, vai sliktai mediju un patērēto ziņu ēdienkartei var būt sekas.

Par tā saukto „pēcpatiesības laikmetu” pagājušonedēļ runāja arī diskusiju platformas „SkeptiCafe” piecu gadu jubilejā. Ar gaumīgu humoru pasmaidīt par aizraušanos ar māņiem un aicināt uz pavisam nopietnu sarunu par faktiem – tā ir „SkeptiCafe” firmas zīme. Piecu gadu jubilejai viņi izvēlējušies tēmu „Pēcpatiesība”, ko ilustrē karikatūrista Martina Šovela zīmējums: vienā pusē stāv franču filozofam Dekartam līdzīgs kungs pie uzraksta „Patiesība: es domāju, tātad es esmu”, bet blakus – kāds mūsdienu vīriņš pie uzraksta „Pēcpatiesība: es ticu, tātad man ir taisnība!”.

Vai tiešām sācies pēcpatiesības laikmets? Starptautisko attiecību pētnieks un ilggadējs „SkeptiCafe” aktīvists Mārtiņš Hiršs uzskata, ka nē.

„Ir pieņēmums, ka kādreiz ir bijis kaut kāds faktu laikmets, kad cilvēki tic faktiem un viss, ko mēs domājam, ir balstīts reālās lietās. Ir teorija, ka bija faktu laikmets, atnāca Tramps un tagad ir pēcfaktu laikmets," teica Hiršs. "Bet, manuprāt, nekad jau nav bijis tāda faktu laikmeta. Vienmēr mēs esam dzīvojuši sabiedrībā, kur fakti un patiesība nav tik svarīga."

Pārbaudīt faktus un domāt pašam prasa laiku un piepūli, tāpēc vienkāršas atbildes allaž vilinājušas daudzus.

Kas tad šodien ir jauns? Liela loma, protams, ir sociālajiem medijiem. Britu balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa kļūšana par ASV prezidentu lieliski parādīja, cik viegli manipulēt ar informāciju, ietekmējot miljonus nekritisku balsotāju.

"Vēsturiski prese, televīzija bija tā sauktie „geitkīperi” [vārtsargi]. Viņi atlasīja ziņas, un pilnīgi trakas lietas palika ārpusē," sacīja Hiršs. "Publicēts tika tas, kas tika cauri žurnālistiem un redaktoriem. Pēdējās desmitgadēs notiek tas, ko sauc par informācijas demokratizāciju. Jebkurš no mums var kļūt par viedokļu līderi, pateicoties informācijas tehnoloģijām. Arī jūs varat sākt blogot, paust savus viedokļus un tapt sadzirdēti. Un tieši to pašu dara arī sazvērestības teorētiķi, cilvēki, kuri ir pret vakcīnām, alternatīvo faktu tirgotāji. Un tas strādā.”

Turklāt netrūkst tādu, kas uzskata: nav svarīgi, vai rakstītais ir patiesība. Galvenais ir pelnīt naudu, ko garantē pēc iespējas skandalozāks virsraksts un attiecīgi – vairāk klikšķu.

Vēlēšanu kampaņās to papildina arī gudrs mārketings, kas analizē cilvēku, sociālo tīklu paradumus, un ir viegli nepamanīt, ka esat nokļuvis informācijas „burbulī”. Proti, sociālie tīkli jums piedāvā tikai to, ko jūs gribat redzēt. Un iekrist tajā ir viegli gan konservatīviem, gan liberāli domājošiem cilvēkiem, saka Skeptiskās biedrības vadītājs un kritiskās domāšanas pasniedzējs Edgars Lapiņš.

"Izteikšu hipotēzi, ka lielākā daļa šajā telpā sēdošo drīzāk asociē sevi ar liberālu pasaules skatījumu," savu skatījumu atklāj Lapiņš. "Bet ir svarīgi atcerēties, ka tas nav „mēs” pret „viņiem”. Mēs – zinātnei, faktiem, racionālam pasaules skatījumam ticošie cilvēki, versus viņi – konservatīvie, aizvēsturiskie. Nebūt ne. Piemēram, angliski runājošajā vidē ir tāds ļoti populārs interneta resurss „Natural News”, kas ir tendēts īpaši liberālai auditorijai, atkārto visus labi zināmos mītus par ģenētiski modificētiem  organismiem, vakcīnām un tā tālāk.”

Kā atgūt uzticību zinātnei un „padarīt faktus atkal diženus”? Tā, pārfrazējot jaunā ASV prezidenta vēlēšanu saukli, jautā Edgars Lapiņš. Un tūdaļ atzīst – tas ir grūts jautājums, kam nav vienas atbildes. Gudra, prasmīga un auditorijai pielāgota izglītošana ir viena no tām.

"Manuprāt, vislielākā problēma ir zinātnes, arī medicīnas, tehnoloģiskā progresa un demokrātijas uztveršana par pašsaprotamu," sacīja Lapiņš.

"Nupat tika publicēts viens Hārvarda universitātes kūrēts pētījums par daudzām valstīm, kas parādīja, ka jaunieši visā pasaulē, sevišķi attīstītajās valstīs, arvien mazāk uzskata, ka demokrātija ir būtiska viņu labklājībai. Man liekas, ka tā ir būtiska problēma. Tieši tāpat kā mēs vairs nesaskaramies ar slimībām, kuras ir gandrīz iznīdētas ar vakcīnām, jaunieši palaiž gar ausīm to, kas notika Pirmajā un Otrajā pasaules karā. Viņi dzīvo savā burbulī, viņi par to neinteresējas, un tāpēc viņiem tas liekas nesvarīgi.”

Kritiskās domāšanas semināros Lapiņa vadītā Skeptiskā biedrība līdz šim apmācījusi apmēram trīs ar pusi tūkstošus cilvēku un sola to turpināt arī šogad, bet biedrības mājaslapā attīstīs „Slavas” un „Kauna” zāli ziņām un notikumiem, kas skeptiķu ieskatā veicina vai gluži otrādi – dara kaunu – kritiskās domāšanas attīstībai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti