“Mēs sadzīvojam ar vilkiem, lūšiem. Lācis varbūt te īsti nav tik tuvu neviens; ir tā kā nedaudz attālāk. Bet pamatā ir lūši un vilki arī,” pastāstīja saimniecības „Bendiku piena aitas” saimniece Elizabete Bendika. Saimniecībā Pireneju kalnu suņi dzīvo kopā ar ganāmpulku un sargā no nelūgtajiem meža viesiem, kas redzēti visai tuvu.
Latvijas aitu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Dmitrijs Bortņikovs zināja stāstīt, ka šovasar vilku uzbrukumu Vidzemē piedzīvojusi saimniecība, kurā bija veikti nepieciešamie drošības pasākumi: “Nesen bija uzbrukums, kur ir bijuši veikti visi preventīvie pasākumi – bija gan suņi, gan žogi. Tomēr vilks ir ticis klāt pie dzīvniekiem un noplosījis arī daļu jēru.”
Runājot par to, kā pasargāt savu ganāmpulku, pieredzējušais mednieks Jānis Ence atzina, ka vilks ātri pielāgojas situācijai: “Viena lieta ir elektriskie žogi, es pieļauju, ka vilks tādam elektriskajam žogam pārlec, viņam 2–3 metru lēciens nekas nav. Var likt tos būkšķināmos gāzes ģeneratoriņus, kas atbaida arī mežacūkas un briežus no labības laukiem. Bet viņi tik ļoti ātri pie visa pierod, es nezinu izeju, man nav ko pateikt. Tādus žogus uzbūvēt Latvijā arī nav reāli, tādi, kādi ir briežu dārziem, trīs metri, kādas tam izmaksas, kurš tad maksās.”
Valsts meža dienesta dati liecina, ka vilku populācijas stāvoklis Latvijā ir stabils, bet Ence vērtē, ka, iespējams, to skaits ir palielinājies. “Tā tendence, man šķiet, pieaug, neskatoties uz to, ka lielākais pieļaujamais nomedījamais,” sacīja mednieks.
Lielākoties saimnieki cenšas nodrošināties pret vilku uzbrukumiem, būvējot žogus un iegādājoties sargsuņus. Taču, kā liecina vilku šīs vasaras sirojumi, ir situācijas, kad tas nelīdz. Kompensācijas par vilku postījumiem nav, jo vilks skaitās medījams dzīvnieks.
Brīvzemnieku pagasta zemnieku saimniecības „Silvas” saimniece Dina Avotiņa, kuras saimniecībā vilku uzbrukumu piedzīvoja iepriekšējos gados, savu ganāmpulku apdrošina. “Bet apdrošināšanas polise ar katru gadu pieaug. Tā kļūst arvien dārgāka, un pēc tādiem uzbrukumiem tā cena ir kosmoss. Tad tiešām ļoti jāizvērtē, vai var iegādāties to polisi. Un ļoti daudzi neapdrošinās, bet mums ir šķirne, mums ir vērtīgi dzīvnieki, mums tie ir jāapdrošina,” pastāstīja Avotiņa.
Saimniecības „Mikaitas” saimniece Aija Šneidere, kuras ganāmpulku no vilku uzbrukuma nepasargāja arī drošības pasākumi, uzskata, ka tomēr jābūt zaudējumu kompensācijas mehānismam. “Cik es saprotu, viņi [vilki] nāk no Krievijas neierobežotā daudzumā. Un, ja šeit ir daudz treknu aitu un Krievijā nav, tad viņi nāks visu laiku un kaut kādā brīdī savairosies par daudz, un atkal nākamajā gadā viņiem būs mazāk ko ēst dabiskajā vidē.
Mēs kā aitkopji nevaram vienīgie maksāt par dabas daudzveidību.
Tas ir pārāk dārgi, jo mēs vienīgie par to maksājam, par to, ka mums ir šādi plēsēji. Ja visi citi lauksaimnieki saņem kompensācijas, ir nemedījamo dzīvnieku kompensācijas, par lāčiem, par nemedījamajiem putniem, tad mēs, aitkopji, nesaņemam vispār nekādu atbalstu,” pauda Šneidere.
Nozares asociācijas valdes priekšsēdētājs Dmitrijs Bortņikovs pastāstīja, ka ir izveidota darba grupa, kuras viens no uzdevumiem ir meklēt risinājumu, lai arī par vilku nodarījumiem būtu kompensācijas. “Mēs esam rakstījuši vēstuli Zemkopības ministrijai ar lūgumu kompensēt vilku uzbrukumus, bet neesam saņēmuši pozitīvu lēmumu par to, jo galvenais arguments ir, ka vilks ir medījams dzīvnieks, tāpēc kompensācijas neparedz. Bet kas maksās kompensācijas par to, kad vilks nav medījams? Jo vilku var medīt no 15. jūlija, bet reāli aitas tiek jau plosītas pat maija sākumā,” norādīja Bortņikovs.
Jāpiebilst, ka Lietuvā kompensāciju jautājums ir atrisināts. “Viņiem ir paredzēts kompensāciju mehānisms, un tas strādā diezgan labi un efektīvi. Protams, tas nav tā, ka kompensē par katru uzbrukumu, tur ir komisija, kas pārbauda, vai ir veikti prevencijas pasākumi, vai ir bijuši kārtīgi žogi, vai ir atbaidošas skaņas. Tā ka ir valstis, kas ir atrisinājušas šo problēmu,” zināja stāstīt Bortņikovs.
Jūlija beigas, augusts un septembris ir laiks, kad aitu audzētājiem it sevišķi ir jāuzmana savi ganāmpulki, jo tad visbiežāk notiek vilku uzbrukumi, kuri tādā veidā jaunajiem vilcēniem māca medību gudrības. Valsts meža dienests aicina ziņot par vilku uzbrukumiem, jo tas palīdz noteikt lielo plēsēju nomedīšanas apjomu.
