LTV ar eksprezidenti tiekas pie Nacionālā teātra ēkas, vietas, kur tika pasludināta Latvijas valsts piedzimšana.
Jūsu dzīvē šim namam ir vismaz trejāda nozīme. Jūs kā bērns te gājāt garām bēgļu gaitās pa Valdemāra ielu. Tad pēc tam jau kā Valsts prezidente bijāt šeit valsts svētkos. Un tagad – jūs šeit piedzīvosiet Latvijas valsts simtgadi..
Jā.. tieši pa šo ielu mēs izbraucām no Rīgas 10.oktobra 1944.gada rudenī, trīs dienas pirms Rīga krita Sarkanarmijas rokās, bet Latvijas proklamēšanas vieta un datums mums, trimdiniekiem vienmēr bija sirdī kā kaut kas īpašs.
Man ir mūžā nācies teikt veselu virkni 18.novembra runas dažādās vietās pasaulē un bija tāda dīvaina sajūta – atgriezties šeit atpakaļ, ka tas datums, ko mēs visu laiku pieminējām, pieminēt viņu tajā vietā, kur viss sākās…
Šeit ir izveidots tāds iekārtojums – mēģinot atdarināt un rekonstruēt to, kā bija 1918.gada 18.novembrī, kad Vilis Rīdzenieks savā fotogrāfijā bija iemūžinājis un mākslinieks ir mēģinājis visu to atjaunot
Ir tāds stāsts, ka tās palmas.. ka no puķu veikala iepriekšējā vakarā veduši tās palmas, ko likt uz skatuves. Un apturējusi vācu patruļa un prasījuši – kas par lietu? Kur ar tādu brauc? Un tie teikuši, ka kādam vācu ģenerālim ir dzimšanas diena un viņi brauc vest viņam pasūtītas palmas, ko svinēt dzimšanas dienu jeb kaut ko tamlīdzīgu. Par kaut kādu nevainīgu notikumu stāstīja – ka tāpēc tās palmas vedot. Vāciešiem bija aizdomīgi, ka tādas ved vairākas.
Bet ir jāatceras, ka tajā brīdī, kad šeit tika deklarēta – mēs tagad pasludinām Latvijas Republiku – valsts bija ideja. Viņa bija cerība. Jo šeit, Rīgā, bija vācu armija.
Bet deklarācija, ka tā ir mūsu griba kolektīvā, kopējā griba – un te bija pārstāvēti latvieši kā tauta, kā nācija – tas ir tas brīdis, kad dzima neatkarīga valsts.
Es arī mēģināju iztēloties, kā tas bija un lasīju, ko ir rakstījis mans kolēģis no Jaunākajām Ziņām pirms 100 gadiem – Artūrs Bērziņš – un viņš rakstīja tā: “Tas ir noticis. Sapnis piepildījies. Latvija ir dzimusi. Viņa dzimusi no mūsu sāpēm, no mūsu ciešanām, no mūsu ilgām. Gaišs oreols tai ap galvu. Un viņa uzsmaida caur asarām. Jauna demokrātiska vienība ieiet lielā tautu demokrātiskā apvienībā. Latvija ir dzimusi. Pie viņas šūpuļa vakar stāvēja apvienota latviešu tauta. Tas bija vēsturisks brīdis, kuru atminēs laiku laikos, un nākamās paaudzes apskaudīs mūs, kas to piedzīvojām..
Jā savā ziņā viņam pilnīga taisnība! Jo būt klāt tādā brīdī, kad kaut kas piedzimst - nu, to nevar atkārtot! Bet to var atminēties gan, un atminēties, protams, ar cieņu un ar prieku par to, ko viņi izdarīja, jo tas tagad mums pieder!
Tas tagad pieder mums un, protams, ka manam kolēģim toreiz bija taisnība – mēs viņus apskaužam..
Man bija žēl, ka es nebiju klāt 23. augusta tajā Baltijas ceļa Latvijas posmā. Jo es zinu, ka daži trimdinieki bija, daudzi jau nebija, un es domāju – tas ir brīdis, kad man būtu gribējies tur stāvēt un paņemt rokās savu kaimiņu!
Bet mēs domās bijām tajā pašā ceļā. Tā, ka ..viss mūžs bija pavadīts īstenībā par Latviju kā ideju, kā ideālu.. nevis kā zemi, konkrētu vietu tik daudz.. Kā domu par Latviju kā brīvu un neatkarīgu republiku – mūsu republiku. Mūsu!
Un, ja uz tiem mirkļiem paskatās no Latvijas vēstures, kuros jūs bijāt klāt, kas ir visspilgtākā atmiņa?
Protams, tā tīri personīgi mana inaugurācija, zvērests Saeimas priekšā. Bet tad – jā, tomēr kaut kas unikāls un tā ir pievienošanās NATO ceremonija, kas mums te bija Latvijā, un pie Doma baznīcas, Doma laukumā tie milzīgie ļaužu pūļi, kas bija atnākuši atzīmēt mūsu pievienošanos Eiropas Savienībai. Tas bija skaists brīdis!
Un tādi brīži paliek atmiņā. Jo tur mēs, es biju klāt, kas arī kaut kā tajā brīdī ļoti nopietni iezīmēja mūsu nākotnes ceļu.
Jūsu prezidentūra vienmēr visiem ir saistījusies ar tādiem lieliem svarīgiem, fundamentāliem Latvijas mērķiem – iestāšanās ES, NATO. Kas Jūsuprāt tagad ir tie lielie fundamentālie mērķi Latvijai?
Novest visu līdz galam. Tātad turpināt to ceļu, ko mēs toreiz nolēmām, toreiz sakot – kļūt par modernu, demokrātisku, atvērtu, iekļaujošu sabiedrību, rūpēties par to, lai mazinātos plaisa starp bagātiem un nabagiem.
Rūpēties par to, lai mums būtu taisna tiesu sistēma, atbildīgi politiķi un soli pa solim mēs esam tajā virzienā gājuši.
Un, braukājot pa dažādām zemēm, kas ir, varētu teikt, dažādās attīstības stadijās, es varu ar pilnu atbildību teikt, ka mums nav jābūt ne izmisušiem, ne sašutušiem par to, ko esam sasnieguši. Taisni otrādi – mēs varam būt lepni, ka esam to ceļu izvēlējušies, gājuši tajā virzienā.
Tas, ka mums vēl ir daudz ko darīt, lai lietas būtu labākas, – tur nav nekādu šaubu!
Galu galā dzīve jau nebeidzas tajā brīdī, kad esam kaut kādu ceļa posmu vai ceļa stabu iezīmējuši. Ir jāiezīmē nākošais posms un jāiet uz priekšu, un es domāju – tas, ka demokrātija sāk ļodzīties arī citās pasaules malās, kur viņa ir bijusi, šobrīd tā ir nopietna rūpe, par ko mums ir jādomā.
Mēs esam ilgi gaidījuši, lai mums būtu demokrātiska valsts, mēs nevaram stāvēt un skatīties, kā Eiropā demokrātijas pamats sāk ļodzīties. Mums ir jārūpējas, lai mēs savējos arī turētu stingrus.
Jūs pati esat daudzkārt teikusi 18.novembra runas, arī trimdā. Un ne tikai jūsu runās, bet daudzreiz ir minēta frāze “kalpojiet Tēvijai!” Ko kalpot Tēvijai, jūsuprāt, nozīmē šodien, mūsdienu latvietim?
Manā izpratnē tas nozīmē cilvēkam darīt to, ko viņš savā dzīvē izvēlējies kā personība, kā indivīds. Darīt to pēc iespējas labi, bet tai pašā laikā apzināties, ka viņa darītais atspoguļo arī visu tautu un nāciju.
Pašiem mums ir jāapzinās, kas mēs esam. Un tauta neprasa upurus tādus, kādi bija jānes tiem, kas Latviju izcīnīja.
Tiem bija jānes ļoti smagi upuri. Viņiem nebija izvēles. Otrā pasaules kara laikā katrs pēc savas saprašanas centās arī aizstāvēt tēviju. Tagad mums ir izdevība to darīt pašiem zem sava karoga un es ceru, ka mums nebūs vajadzīgs atkal asinis liet, bet es domāju, ka mums savā ikdienā un savā darbā darīt savu darbu godīgi un atbildīgi pret sevi un pret citiem un pret valsti, tas nav nekas, es nezinu, nenormāli prasīgs.
Tā man šķiet tīri normāli un viegli izpildāma prasība pret savu godu un pret tautas godu.
Kas ir lietas, ar kurām noteikti nevajadzētu samierināties?
Man vienmēr ir bažas radījusi mūsu tiesu sistēma – no pašiem sākumiem, kad es šeit atnācu. Jo tiesu sistēma un taisnīgums – redziet, tā ir ļoti gara ķēde, tur ir ļoti daudz ļaužu iesaistīti. Un šai ķēdei ir, varētu teikt, tāds riska faktors, ka kāds no posmiem kaut kur nebūs tāds, kā viņam vajadzētu būt, tas summējas.
Man kā vienkārši pilsonim un kā kriminālromānu lasītājam savā brīvajā laikā, šķiet, ka te Latvijā pie tā vēl zināmas lietas būtu uzlabojamas. Kaut gan mēs varam – atkal es saku - priecāties par to progresu, kas ir sasniegts. Nenoliedzami, progress ir bijis. Mūsu ekonomika ir šobrīd ļoti labā stāvoklī.
Tātad – ir jāuzmanās, lai viņa nepārkarstu, lai nesāktos inflācija un dažāda veida burbuļi ekonomiskie.
Un man šķiet, ka šis ir īstais brīdis, kad koncentrēties uz veselības un gan ārstniecības, gan preventīvās veselības – tātad tautas veselības jautājumiem un uzlabot mūsu izglītības sistēmu, jo viņas rezultāti ir viegli izmērāmi salīdzinājumā ar citām tautām dažādos rādītājos un objektīvi izmērāmos faktoros.
Un te es skatos – no valsts, kas varēja lielīties ar saviem izglītotiem cilvēkiem, mēs esam noslīdējuši zemāk par saviem kaimiņiem. Un tam nav attaisnojuma! Tas ir jālabo!
Kas, jūsuprāt, būs lielākais izaicinājums Latvijai nākamajos 100 gados?
Pastāvēt un savu eksistenci aizstāvēt. Te būs pietiekami dažāda veida destabilizējoši faktori un tas, tā varētu teikt, trauslums, kas ir mūsu neatkarībai – mēs esam centušies būvēt, tā teikt, drošības vaļņus sev apkārt.
Bet mums tāpat kā holandiešiem - ar saviem polderiem viņi zemi atkaroja no jūras, mēs esam zemi atkarojuši no nebrīvības.
Un pasaulē tagad parādās dažādi citi uzbrukuma veidi – hibrīdkarš dažādas tā izpausmēs, un man šķiet – mums ir tāpat kā holandiešiem par saviem polderiem jābūt modriem. Mums ir jābūt drošiem par savu valsti un tās integritāti.
Ja paskatāmies uz šī brīža latviešu mentalitāti, uz latviešu tautas tādām šā brīža sajūtām, kas jums šķiet tā galvenā īpašība vai galvenās īpašības, kas latviešiem būs vajadzīgas nākotnē?
Ticība sev un savai valstij. Ka ir sava griba un sava vēlme pēc savas atsevišķās identitātes un pēc savas valsts. Un tas prasa pašapziņu.
Jo ja mēs sevi niecinām, tad jau nav nekāda jēga mums vispār – lai kāds uz mums paskatītos kā cilvēkiem, vai paskatītos un ievērotu tādu valsti, kā Latvija.
Mums ir jātic gan pašiem sev, gan tam, kas mēs visi esam kopā. Jātic Latvijai un latvietībai.
Un tas ir jāmāca bērniem no bērnības. Es to iemācījos no savas vides, no pieaugušajiem, kas bija man apkārt. Es nepiedzimu ar to. Es domāju – neviens nepiedzimst. Tās sajūtas ir jāapgūst no citiem, redzot, kā citi to izjūt un nodod to tālāk.
Kas ir labākais pašapziņas treniņš?
Ka kāds tev saka labus vārdus. Manā paaudzē bija tā doma, mazliet tāda puritāniska – ja bērnu slavēs par labi izdarītu darbu, tad sabojās raksturu. Es domāju, ka psiholoģija ir pierādījusi pretējo – ja bērnu slavē par to labo, ko viņš ir izdarījis, tad viņš gan to labo vairāk darīs, gan arī pats jutīsies kā labs cilvēks.
Es domāju, protams, bērni ir jāaudzina un jākoriģē viņu uzvedība – tas paliek konstanti un tas ir būtiski. Bet es domāju – paslavēt bērnus par labi izdarītu darbu, pateikt vienam otram labu vārdu.. Par to man ir prātā, kad latviešu bēgļi nonāca Amerikas kontinentā un, ja kāds viņiem teica – vai cik jūs labi šodien izskatieties, kā man patīk jūsu tērps, jums ļoti piestāv – latvieši jutās, ka tas ir liekulīgi un ka tā ir vienkārši tāda tukša forma un priekš kam tas vajadzīgs un kaunējās. Jo tas bija tā ieaudzināts – ka jābūt ļoti rezervētam. Un slavēt – ka tā jau ir pielīšana jeb glaimošana jeb izlikšanās jeb liekulība.
Un es domāju - tā jau nemaz nav! Cilvēki tik tiešām viens otru var apbrīnot. Un kāpēc nepateikt labu vārdu, ja viņš ir vietā?
