Tikmēr arī Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), visticamāk, vēl nesteigsies pildīt iepriekš solīto – pirmdien nosaukt savu pretendentu uz valdības vadītāja posteni.
Balsot par vai pret Solvitu Āboltiņu kā premjera amata kandidāti „Vienotības” valdes locekļi un Saeimas frakcijas deputāti varēja ar īsziņas vai elektroniskā pasta starpniecību, tomēr šāds balsojums esot leģitīms, uzsver partijas ģenerālsekretārs Artis Kampars. „Mēs esam nobalsojuši. Šī nav konsultatīva aptauja. Šis ir frakcijas un partijas valdes kopējs balsojums. Statūti nosaka, ka mums it kā tikai valde ir tā, kas nosaka kandidātus, bet šajā gadījumā, lai procedūra būtu vēl iekļaujošāka, valde lēma, ka jābalso arī Saeimas deputātiem. Āboltiņai ir vairākums gan valdē, gan frakcijā (..),” stāsta Kampars.
Kampars nenoraida neoficiālo informāciju, ka pret Āboltiņas virzīšanu ir iebildusi aizejošā premjerministre Laimdota Straujuma. Taču pilnīgi skaidrs, ka pret balsoja seši frakcijas deputāti, kas jau ilgāku laiku nostājušies opozīcijā partijas līderei. Tie ir Lolita Čigāne, Ints Dālderis, Andrejs Judins, Aleksejs Loskutovs, Veiko Spolītis un Ilze Viņķele, kura arī atklāj grupas argumentus.
„Paudām bažas par Solvitas Āboltiņas spēju izveidot stabilu, rīcībspējīgu, labēji centrisku vairākuma valdību. Mūsuprāt, ir diezgan riskanti neņemt vērā to, ko ir pauduši potenciālie koalīcijas partneri. Piemēram, Nacionālā apvienība ir ieņēmusi striktu pozīciju, ka tā nestrādās kopā ar Solvitu Āboltiņu un arī kolēģi no ZZS ir pauduši šādas bažas,” saka Viņķele.
Viņa atzīst, ka iebildumus pret Āboltiņu radījušas arī „Vienotības” iekšējās problēmas. „Mūsuprāt, „Vienotība” nav spējusi ļoti nopietni izvērtēt to, kas ir noticis kopš 12. Saeimas vēlēšanām. Proti, bezprecedenta balsu pirkšanas gadījumi partijā, kurai cīņa par tiesiskumu ir ieausta karogā. Arī neskaidra Saeimas mandātu iegūšana. Potenciāli mēs esam uz valsts finansējuma partijām zaudēšanas sliekšņa. Nepārprotami, tik nopietnas problēmas ir arī partijas atbildība. Neskatoties uz mēģinājumiem iniciēt nopietnu diskusiju partijā par šiem notikumiem, tā nav notikusi,” uz trūkumiem Āboltiņas vadītajā partijā norāda Viņķele.
Pati Āboltiņa pagaidām nav Latvijā, tāpēc nav skaidrs, vai balsojuma rezultāts viņu apmierina, saka ģenerālsekretārs Kampars. „Arī pašai Āboltiņai bija svarīgi saprast balsu skaitu. Tagad ir skaidrs. (..) Āboltiņa pati vairākkārt ir teikusi, ka viņai ir svarīgi zināt, kāds ir atbalsts pašas frakcijā. Kopumā ir šis atbalsts, bet tas nav pilnīgs. Tagad ir mazs brīdis līdz nominēšanai, lai saprastu, kā rīkoties tālāk,” komentē Kampars.
Gadījumā, ja Āboltiņa tomēr joprojām piekrīt oficiālai izvirzīšanai un viņu nominē arī prezidents, viņas iekšējie oponenti lems, kā rīkoties balsojumā par valdību, sola Viņķele. „Kādu brīdi iniciatīva ir Valsts prezidenta rokās. Viņš ir minējis vairākus topošās valdības parametrus rīcībspējai, koalīcijas pārstāvniecībai un plašumam. Ja notiek brīnums un Āboltiņas kundze var izveidot šādu koalīciju, un mēs tiekam līdz balsojumam Saeimā, tad tas ir gala lēmums, kurā mums būs jāvērtē, vai Āboltiņas kundze var vai nevar veidot valdību. Tas būs atkarīgs no koalīcijas veida, plašuma, portfeļu sadales un no tā, kādi uzdevumi tiek likti priekšā valdībai un personālijām,” norāda Viņķele.
Tikmēr Zaļo un Zemnieku savienību veidojošās partijas ir izvirzījušas premjera amata kandidātus no sava vidus. To gan izdarījušas vien divas partijas – Latvijas Zemnieku savienība virza zemkopības ministru Jāni Dūklavu, bet Liepājas partija – Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētāju Māri Kučinski.
