15,5 tūkstoši deportēto
Rita Ustičs, Valdis Lapsa, Māra Krauze, Līga Eglājs, Vija Kursītis, Arvīds Baumanis, Pēteris Smalkais, Velga Rudzītis. Pirms 78 gadiem šie cilvēki bija tikko dzimuši. Taču jau tobrīd viņi un simtiem citu bērnu tika apzīmogoti kā padomju varai naidīgi elementi un izsūtīti uz Sibīriju. Salā, badā un necilvēcīgos sadzīves apstākļos daudzi no viņiem gāja bojā.
Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis pie Brīvības pieminekļa sanākušajiem, vairākiem simtiem cilvēku, atgādina par baisajiem notikumiem: “Pagājušā gadsimta 30. gados PSRS tika represēti vairāk par 700 000 latviešu. No 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem 15,5 tūkstošiem cilvēku 74% bija latvieši. To var uzskatīt arī par genocīdu pret latviešu tautu.”
Totalitārā režīma represiju skartie
Daži no tiem, kuriem no deportācijām izdevās atgriezties dzimtenē, piektdien pulcējās pie Šķirotavas stacijas Rīgā pieminēt Sibīrijas plašumos palikušos.
Viņu vidū arī Gunta Pāvuliņa, kurai izsūtīšanas brīdī bija tikai četri gadi: “Es esmu no Vidzemes, no Vietalvas, no saimnieku ģimenes. Deportēta uz Krasnojarskas novadu. 1946. gadā kā daudzos bērnus, bāreņus un nebāreņus atsūtīja uz Latviju. Radi palīdzēja izaudzināt līdz pilngadībai. Un tad 1956. gadā atgriezās māte.
Saviem bērniem, kad viņi auga, mēs neuzdrīkstējāmies vispār neko stāstīt. Mūsu laikos jau var šo to pastāstīt, kā mēs badā dzīvojām.”
Imantam Žīguram 1941. gada deportācijas gāja secen, bet viņš padomju varas nagos nonāca jau pieaugušā vecumā. Izsūtīšanas iemesls, mūsdienu acīm raugoties, šķiet pilnīgi absurds. “Man bija uzrakstīta luga, kas saturēja ne tādus terminus, kādus gribējās Padomju Savienībai. Es biju izsūtījumā 30 gadus Turkmēnijā un tikai 1995. gadā es atgriezos Latvijā,” stāsta Imants Žīgurs.
1941. gada izsūtīšana bija īpaši skarba, jo vīrieši jau dzelzceļa stacijās tika atšķirti no ģimenēm un nosūtīti uz darba nometnēm. Cīņa par pārējās ģimenes izdzīvošanu gūlās uz sieviešu pleciem. Tādēļ Represēto apvienība rosinājusi izveidot īpašu piemiņas vietu, lai godinātu deportēto sieviešu varonību.
Gājienā no Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim bija vairāki simti cilvēku.
Piemiņas pasākumā piedalījās pārsvarā vidēja un cienījama vecuma ļaudis. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, jauniešu bija maz.
Divdesmitgadnieks Roberts, kurš gājienā nesa valsts karogu, saka, ka represēto piemiņas pasākumos piedalās katru gadu: “Es domāju, ka reti kuru latviešu ģimeni nav skārušas totalitāro režīmu kaut kādas represijas. Un, jā, ir pieredze, un es domāju, ka ir jānāk un jāpiemin šie cilvēki.”
Andrejam Mežmalim 1941. gada 14. jūnijā bija trīs gadi. Šobrīd viņam ir pāri 80. Baigajā vasarā arī viņa ģimene bija izsūtāmo sarakstā: “Mums atbrauca pakaļ. Māte ar bērniem iegāja mežā, mans tēvs bija aizsargos, viņš ar aizsargiem arī iegāja mežā Tērvetē, mēs no Tērvetes esam. Tādā veidā mēs izglābāmies. Bet mums atbrauca mašīna pakaļ, prasīja, kur mēs esam,” stāsta Mežmalis. Andrejs ziedus šodien nolika arī pie Šķirotavas stacijas, citus gadus vīrietis dodas arī uz Lestenes Brāļu kapiem.
Baltus ziedus Brīvības pieminekļa pakājē nolika arī Elvīra. Sievieti ar ģimeni izsūtīja no kaimiņvalsts. Pēc izsūtījumā pavadītajiem daudziem gadiem ģimene vēlējās atgriezties dzimtenē, bet tas viņiem bija liegts. Tāpēc Elvīra iesakņojusies Latvijā.
Lai stiprinātu vienoto atmiņu
Piemiņas pasākumā pie Brīvības pieminekļa piedalījās arī vairāki deputāti, premjers Krišjānis Kariņš un Valsts prezidents Raimonds Vējonis.
Valsts prezidents Raimonds Vējonis, uzrunājot sanākušos, uzsvēra, ka represēto piemiņa nav tikai Latvijas iekšēja lieta: “Padomju režīma noziegumi ir noziegumi pret cilvēci. Tādēļ mūsu pienākums ir nostiprināt objektīvu vēstures izpratni, kopā ar citām Austrumeiropas un Baltijas valstīm kopīgi veidojot vienotu Eiropas Savienības atmiņu politiku.”
Lielu ieguldījumu šīs vienotās atmiņas stiprināšanā devusi režisore Dzintra Geka-Vaska, kura veidojusi vairākas filmas par izsūtīto likteņiem, rīkojusi ekspedīcijas uz Sibīriju. Viņa atzīst, ka pēdējos gados to darīt kļūst arvien grūtāk, jo Krievijas iestādes rada arvien jaunus birokrātiskus šķēršļus. Pat agrāk atsaucīgās Sibīrijas pašvaldības izvairās no latviešiem.
“Manuprāt, daudzreiz uz vietas vietējās sādžas ciema padome vai administrācijas pārstāvji pārcenšas. Varbūt viņiem nemaz nevajag tik stingri ar mums nekontaktēties, bet viņi baidās par saviem amatiem,” stāsta režisore.
Par spīti šiem šķēršļiem, arī šogad fonds “Sibīrijas bērni” plāno vismaz divas ekspedīcijas - uz Tomskas apgabalu un Noriļsku.
