Saeimas deputātiem un līdz ar viņiem arī visai sabiedrībai katru gadu tiek iesniegti divi dokumenti - Ministru kabineta ziņojums par paveikto un nākamajā gadā iecerēto, kās arī ziņojumu par nacionālo drošību. Valdība un drošības dienesti uzskata, ka šo dokumentu saturs pārklājas. Tādēļ pietiktu tikai ar drošības sadaļu valdības ziņojumā.
Tam iebilst Saeimas opozīcijā esošais "Saskaņas centra" frakcijas deputāts Jānis Ādamsons:
„Es nesaprotu, kā, piemēram, notikumus Ukrainā var ierakstīt ziņojumā par Ministru kabineta darbību. Tas tiešā veidā neskar Ministru kabineta darbību, lai gan notikumi Ukrainā, Krimā neapšaubāmi ir saistīti ar mūsu nacionālo drošību, gan ar finansēm, gan ar sociālo un tml.”
Apvienotā ziņojuma idejas aizstāvji arī piesauc notikumus Ukrainā.
„Ja runājam tieši un skatāmies Krimas notikumus, tad visbūtiskāko lomu nospēlēja, pirmkārt, ekonomiskā situācija reģionā, otrkārt, iekšējā situācija. Un tad tikai pakārtots bija jautājums par militāru iesaisti. Līdz ar to, visnotaļ tikai normāli, ka ziņojums par nacionālo drošību ir iekļauts Ministru kabineta gadskārtējā ziņojumā, kur visas kompetences iet kopā: gan ārlietas, gan iekšlietas, gan ekonomika, gan tieslietas galu galā. Un tajā skaitā arī drošības iestāžu sagatavotais iesniegums par drošību,” pauž Reformu partijas vadītājs Edmunds Demiters.
Pašreiz atbalstītais kompromiss paredz, ka valdības vadītājs varēs izvēlēties, vai sniegt apvienoto ziņojumu vai arī izdalīt drošības ziņojumu atsevišķi.
No malas šī diskusija par ziņojuma formu var likties ne pārāk svarīga. Tomēr savā būtība tas ir jautājums par to, cik izvērstu un analītisku informāciju par drošības situāciju valstī valdība un tai pakļautie drošības dienesti piedāvā Saeimai un visai sabiedrībai.
