Pirmkārt, ir nepieciešami apjomīgi līdzekļi, lai iegādātos zvejas rīkus, otrkārt, ja arī finansējums būtu, nākas saskarties ar dažādiem ierobežojumiem.
"Ciems jau mums ir maziņš, agrāk gandrīz katrā mājā bija kāds zvejnieks," saka Anita Emse, kura visu mūžu dzīvojusi Vidzemes jūrmalā, Vitrupes pusē. Viņas atmiņās ir gan pieredzētais par tēva zvejnieka gaitām, gan par to, kāda te valdīja rosība.
"Brauca ar motorlaivām jūrā, lika murdus un stāvvadus. Te bija īsta piejūras noskaņa, kārtīgs zvejnieku ciems bija. Tās tradīcijas, kas bija saistītas ar zveju, tās visas jau ir pazudušas. Tur ir liela problēma - mūsu krasta zvejniekiem tiek likti visādi šķēršļi," saka Anita Emse.
Anitas Emses pagalmā tobrīd zvejai gatavojas Rolanda Ķirša vīri, kuri, kā saka Anita Emse, ir vieni no retajiem vēl te esošajiem piekrastes zvejniekiem. "Mēs esam laimīgi, ka mums kaimiņos ir jaunais puisis, kurš zvejo. Viņš ir vienīgais stabilais zvejnieks - Rolands," norāda Anita Emse.
Vīriem tīkli jau sakrauti traktora piekabē un sarunai gan vairs laika nav - jādodas jūrā.
Toties Andris Lapsiņš, kurš krastā paliek lāpīt tīklus, savā jūrmalnieka tiešumā ir gatavs pateikt, ko domā. "Man liekas - tāda apkakāšana ir. Eiropas Savienība pārāk dziļi lien, jo šos privātos vietējos zvejniekus piegriež, viņiem uzliek visādas nosacījumus," saka Andris Lapsiņš.
Jautāts, vai jaunam cilvēkam pavisam nav iespēju iet jūrā, Andris Lapsiņš nosmej: "Kāpēc gan ne? Apmēram simts tūkstoši [vajag] - laiva, motori, dzinēji, degviela, tehnika, cilvēki. Jā, vien simts tūkstoši apmēram, tad varētu tā iesākt. Bet simts tūkstoši - tas būtu minimums, jo materiāls tagad maksā šausmīgu naudu."
Netālu no Salacgrīvas esošo viesu māju "Vējavas" saimniekiem Evijai un Jānim Klēviņiem ir vajadzīgās atļaujas, lai ietu jūrā, viņu lomi gan ir pašpatēriņam un tūristiem. Bet par nopietnāku zvejošanu nav ko domāt, jo laivu nākas tikai nomāt, pie savas nevar tikt.
"Normāla situācija būtu tāda, ja katram būtu sava laiva, ar kuru viņš varētu iet jūrā un zvejot, bet pēc Latvijas likumdošanas zvejot licenzētu zveju var veikt tikai tie zvejnieki, kam ir reģistrēta laiva Kuģniecības reģistrā. Tur ir limits - nezinu, kāds, bet tur ir limits, kas netiek palielināts, līdz ar to, ja mums ir kādas piecsimt laivas Latvijā, tad tās piecsimt ir. Ar tīkliem tieši tāds pats apgrieztais loks - ja tev nav laivas, tu nevari dabūt licenci, ja tev nav licences, tu nevari dabūt laivu," skaidro Jānis Klēviņš. "Vējavu" saimnieki uzskata, ka 95 procentos gadījumu jauns cilvēks zvejniecības biznesā ienākt nevar.
Tādēļ secinājums par piekrastes zvejas nākotni nav pārāk optimistisks. "Vairāk turas kā hobijs tiem, kas saprot to vērtību," saka Jānis Klēviņš.
Savukārt vecie piekrastes zvejnieki vērtē - drīz vien Viļa Lāča romāns "Zvejnieka dēls" būs kā vēstures grāmata, kurā uzzināt par kādreiz jūras piekrastei tik raksturīgo nozari.
