Aizvadītā gada rudenī, sākot īstenot pilotprojektu "Transports pēc pieprasījuma", vispirms tika veikta izpēte un iedzīvotāju apzināšana gan Mazsalacas, gan Alūksnes novados, vai būtu interese par šādu pakalpojumu.
Iedzīvotāji:
- "Mums jāiet pieci kilometri uz centru, kur vairs kāds paiet var… Mēs jau gan būtu gribējuši, ka mums mājās būtu tāda valsts mašīna, jā, ja mums te mājās iebrauktu, mēs tā gribētu."
- "Man mazi bērni ir, četrgadīgs un sešgadīgs, un es dzīvoju 8 kilometrus no Mārkalnes centra; kad pie daktera bērniem jāaizbrauc, tas nav viegli ar satiksmi, ar slimiem visu dienu nedzīvosi."
- ''Es domāju, ka tas ir ļoti labi, it sevišķi, ka te dzīvo visi tādi ne jauni cilvēki, protams, ka ir labi, ka var pieteikt un šitā izbraukt."
Pilotprojektu atbalstīja Eiropas Savienība, un tas tika īstenots Vidzemes pierobežā, kur mobilitātes problēmu ir visvairāk. 11 mēnešu laikā transportu pēc pieprasījuma izmantoja vairāk nekā 2770 cilvēku.
Cilvēki transportu novērtē un satraucas, kas notiks, kad projekts beigsies.
Galvenais secinājums, kā vērtē transporta eksperte Kristīne Mālnača – šāds pakalpojums mazapdzīvotās vietās ir pieprasīts.
"Mēs redzam, ka pastāv, nosacīti to varētu dēvēt par slēpto pieprasījumu, ko ar regulāriem, fiksētiem maršrutiem nevar konstatēt. Savukārt piedāvājot cilvēkiem pakalpojumu pēc pieprasījuma, kas ir atbilstoši viņu vajadzībām, mēs konstatējām, jā, ka šāds pieprasījums ir," stāstīja Mālnača.
Vēl viens secinājums, ka transports pēc pieprasījuma nav arī tik dārgs kā sabiedriskā transporta dotēšana, tātad, kur ir maz braucēju, tas būtu arī ekonomiski izdevīgāks.
"Mazāka automašīna, mazāks transporta līdzeklis izmaksā lētāk, nekā liels autobuss.
Tas ir skaidrs, bet savukārt, ja mēs gribam paskatīties, cik izmaksā brauciens vienam pasažierim, tad aizbraukt pēc viena pasažiera, tad atkal būs dārgāk, nekā ja mēs saliekam daudz cilvēkus vienā autobusā, bet nevaram mēs gluži piemērot šāda veida ekonomisko salīdzinājumu," sacīja eksperte.
Šobrīd sabiedrisko transportu vairāk vērtējam pēc izdevīgi vai neizdevīgi, rentabli vai nerentabli, bet sabiedriskajam transportam, kā atzīst Mālnača, ir jābūt arī sociālajai funkcijai.
"Ir iespējams bez lieliem papildu finanšu līdzekļiem atrast labāko, lietderīgāko, efektīvāko risinājumu arī lauku teritorijās. Jā, neapšaubāmi sociālā nozīme te būtu vēl daudzreiz lielāka nekā apdzīvotās vietās šim transporta pakalpojumam. Tas mazina cilvēku sociālo izolētību, rada viņam iespēju beidzot ērtā, vajadzīgā laikā nokļūt pie ārsta, uz bibliotēku vai pastu. Tā ka ir šī sociālā funkcija jāveic, un to dara piedāvātais transporta pakalpojums," skaidroja Mālnača.
Šobrīd var teikt, ka ledus ir sakustējies, jo Saeimas deputāti atbalstīja Vidzemes plānošanas reģiona priekšlikumu un uzdeva Ministru kabinetam līdz nākamā gada 30. novembrim iesniegt likumprojektu, kas paredz pasažieru pārvadājumus pēc pieprasījuma.
"Tai mūsu neatlaidībai ir rezultāts.
Mēs mēģinājām politiķiem stāstīt, ka ir vajadzīgi likuma grozījumi, izstrādājām konkrētu redakciju, kā mēs to redzam tieši par vietējo maršrutu tīklu optimizāciju un mobilitāti, un tādu modernu, inovatīvu risinājumu. Un negaidīti Saeimas deputāti nobalsoja nevis par kaut kādu grozījumu izdarīšanu konkrētā likumā un paslēpt kaut kur pantā, bet Sabiedrisko pārvadājumu likumā noteikt pārejas noteikumos atsevišķu normu, ka valdībai līdz nākamā gada novembrim ir jāizstrādā pilnīgi jauns likumprojekts," pastāstīja Vidzemes plānošanas reģiona administrācijas vadītāja Guna Kalniņa-Priede.
Viņa arī vērtēja, ka, lai ieviestu transportu pēc pieprasījuma, var noderēt pilotprojektā gūtā pieredze. Pieredzi var pārņemt arī no citām Eiropas valstīm, kur šādi pakalpojumi sen vairs nav jaunums un pierādīts, ka tie ir nepieciešami cilvēkiem, kuri dzīvo attālās lauku vietās.
