“Ir sastādītas jaunās ābelītes. Apsējām ar avīzi, jo teica, ka vēl zaķis lēkā…,” stāsta Indra Zomerovska, kas ir viena no Drustu pagasta iedzīvotājām, kura iesaistījusies jaunajā programmā „Pats savam saimes galdam”.
Viņa jau iestādījusi ābelītes un ir apņēmības pilna izaudzēt arī dārzeņus. Viņa atzīst, ka Teterevu fonda sniegtais atbalsts ir būtisks.
“Manai ģimenei ļoti, jo man aug trīs bērni un pati strādāju tajā “simtnieku” pašvaldības projektā. Ar līdzekļiem ir diezgan trūcīgi,” neslēpj Zomerovska.
Pensionāre Anita Balode savukārt rādot savu nelielo dārziņu, stāsta, ka jau pati ar lāpstu to uzrakusi un dārzeņi iesēti. “Pensija ir ļoti maza, jo pēdējos gadus strādāju bez sociālām iemaksām. Pati jau vainīga…Mani uzaicināja, un es labprāt piekritu. [Šis ir] ļoti liels atbalsts, jo sēklas ir dārgas, stādi dārgi, siltumnīcai plēvīti iedeva. Tā taču arī man dārga bija. Es turpat ap māju ar lāpstiņu uzroku un man pilnīgi pietiek. Pat sanāk vēl ko kaimiņiem iedot,” stāsta Balode.
Arī citas Drustu sievas, kuras ir iesaistījušās šajā programmā ir apņēmības pilnas darboties, lai rudenī raža būtu. “Man personīgi zemes nav, īpašumu nav, man nekā nav. Tad man piedāvāja šādu variantu: zemīte būs man, kādas vadziņas piešķirs, sēkla arī ir piešķirta, burkāni, bietes, pupiņas. Nu, es arī esmu bezdarbniece, ir trūcīgā statuss,” saka viena no viņām.
“No projekta man iedeva vadziņas tepat Drustos. Esmu trešās grupas invalīde, meita man ir Rīgā, pa sestdienu svētdienu brauks palīgā paravēt. Tad būs savi kartupeļi, jo maciņā ir tikai pensija un tā ir 130 un gandrīz viss aiziet zālēm,” piebilst vēl kāda Drustu iedzīvotāja.
Programmā „Pats savam saimes galdam” Drustos sarūpētas gan sēklas, gan dārza inventārs, gan augļu koku stādi. Pagastā koordinējošo darbu uzņēmusies Pestīšanas armija.
“Ne jau visiem arī ir dārziņi,” saka Pestīšanas armijas Drustu korpusa vadītāja, kapteine Ilona Kaspare.
“Līdz ar to viņš gribētu, bet varbūt nav arī tā tehnika, ar ko apstrādāt. Ar šo projektu mēs varam palīdzēt cilvēkiem. Arī rudenī viņam būs šie konservi, jo tad mums ir paredzēts korpusa telpās likt gurķus, salātus, jo mums ir lieliskas saimnieces, kas visu kaut ko zina,” stāsta Kaspare.
Te gan jāteic, ka princips – iedot makšķeri, nevis zivi, savulaik īstenots arī Drustos un iepriekšējā pieredze nemaz tik pozitīva nav. “Tur bija čiks! Iestādīja (..) bet nu neizdevās. Pietrūka rociņām gribēšana strādāt!” norādīja Kaspare.
Tagad gan Drustos ir apņēmība, ka izdosies, un raža rudenī būs.
Kaspare atzīst, ka nevienu ar varu nespiedīs. Bet tā kā programmā iesaistītie cilvēki viens otru pazīst, tad būs šī vēlme neatpalikt un strādāt.
“Man ir tā ticība, ka viņi darīs! Un arī varbūt tā sajūta: aha, uz mani te visi skatīsies, zina, ka tas ir mans dārzs. Nu, kā es nedarīšu!” klāsta Kaspare.
Viņa gan neslēpj, ka ir jāizvēlas cilvēki, kas vispār ir gatavi kaut ko darīt.
Inga Skrastiņa, kura vada labdarības projektus Borisa un Ināras Teterevu fondā, stāsta, ka ir vairāku gadu pieredze šādā veidā palīdzot trūcīgajiem cilvēkiem un visveiksmīgāk tas noritot Talsu pusē. “Tas, ko Talsi min savā pieredzē kā veiksmīgo ir tas, ka pirmais, ja atnāk cilvēks, viņi liek viņam uzrakstīt sarakstu, kas ir tas, ko viņš grib audzēt, kādas sēklas, kādus stādus… Lai viņš ir tas, kas izplāno, nevis iedod viņam jau gatavu paciņu: “še ņem un sēj!” Tad arī tam cilvēkam ir pavisam cita attieksme pret to darbu,” saka Skrastiņa.
Jaunā programma „Pats savam saimes galdam” ilgs trīs gadus, sniedzot atbalstu dārza darbos trūcīgajiem cilvēkiem un mudinot pašu rokām sagādāt sev ziemai pārtiku.
