To, cik kopumā aizbraucēju ir atgriezušies, nav iespējams pateikt, jo ne jau visi mājupbraucēji ir bijuši izdeklarējušies vai par to informējuši reemigrācijas koordinatorus. Konkrēti zināms, ka Vidzemē no aizvadītā gada marta līdz šī gada oktobrim atgriezušies 233 cilvēki, jo viņi interesējušies vai lūguši palīdzību reģiona reemigrācijas koordinatorei Ijai Grozai.
„Noteikti šajā gadā, ja runā par cilvēkiem, kuri atgriežas vai izrāda interesi, tas ir vairāk. Bet tendence: pagājušogad, izdzirdot par šo projektu, kas ir koordinators un atbalsts, tad bija cilvēki, kuri interesējās un gaidīja materiālo palīdzību, tad saprotot, ka tādas nav. Šogad ir mazumā tādu, kuri prasa materiālos atbalstus, bet
tiešām cilvēki vēršas pēc informatīvās palīdzības, arī problēmu risināšanā,” saka Groza.
Kā galveno problēmu, kas ir mājupbraucējiem, viņa uzsver mājokļa jautājumu. Piemēram, lauku novados ir tikpat kā neiespējami saņemt kredītu. „Tā atbilde ir tāda – tās tomēr ir komercbankas, tās ir privātstruktūras un valsts tās ietekmēt nevar. Kredīta saņemšana mājokļa iegādei laukos, tā manuprāt, ir neiespējamā misija,” spriež Groza.
Šo jautājumu kā visaktuālāko akcentē arī Smiltenes novada reemigrācijas jautājumu koordinatore Inga Kovala: „Tā noteikti ir liela problēma arī mūsu novadā,
pat pagastu centros nav iespējams dabūt kredītu no bankām, jā, šī noteikti ir problēma.”
Vēl viena būtiska problēma, kas ir palikusi nemainīga, ir nepilnības likumdošanā vai birokrātiskās prasības. Te Ija Groza min pat vairākas absurdas situācijas, kurās ir nokļuvuši mājupbraucēji. „Sieviete pensijas vecumā ir atgriezusies, pēc Latvijas likumdošanas viņai pienākas pensija, viņa savulaik ir arī Latvijā strādājusi, viņa ir uzkrājusi šo stāžu, bet viņai šo pensiju nepiešķir, jo sieviete nav nodzīvojusi gadu Latvijā. Tad nu pat pavisam nesen arī bija situācija, ka trešo valstu pilsone, dzīvesbiedre, lai viņa saņemtu uzturēšanās atļauju, viņai ir jābūt darba līgumam, darba vietai, bet darba vieta var noslēgt darba līgumu, ja viņai ir deklarētā dzīves vieta, bet deklarētā dzīves vieta var būt, ja tev ir uzturēšanās atļauja.
Tas atkal ir apburtais loks, kurā godīgi nevar atrast šo risinājumu,” stāsta Groza.
Ar birokrātiju nereti saistās mājupceļš arī ģimenēm ar skolas bērniem, piemēram, kaut vai lai iesniegtu skolā dokumentus.
„Ir jāiesniedz valsts valodā, tas nozīmē, ka vecākiem ir jāiztulko visi šie dokumenti. Labā lieta ir šie starpvalstu līgumi, kas ir Eiropas Savienībā, nu tur tad pieņemami var salīdzināt, bet, ja jāiesniedz no citurienes - vai Norvēģija, vai Amerika, tad ir jāiztulko šiem vecākiem. Ko nozīmē iztulkot liecību vai aprakstu? tie ir vairāki simti (eiro), lai iesniegtu bērnam dokumentu skolā,” klāsta reemigrācijas koordinatore.
Atbraucot Latvijā, skolēniem, kuri ir mācījušies jau savā mītnes zemē, bieži vien problemātiski ir iesaistīties skolas dzīvē un mācību procesā. Kā vērtē Valmieras reemigrācijas jautājumu koordinatore Līga Vecā,
ģimenes ar bērniem ir gandrīz vai lielākā puse no atbraucējiem.
Viņas pieredze rāda, ka visveiksmīgāk šis adaptācijas process norit, ja bērni ir vēl pirmsskolas vecumā: „Izglītības programmu atšķirības, kādas ir Eiropas Savienības un arī citās valstīs, līdz ar to iegūto zināšanu līmenis atšķiras un tad, pielīdzinot viens pret vienu Latvijā, ne vienmēr tas izdodas; piemēram, viņš ir pabeidzis 4.klasi un ka mēs viņu uzreiz varam paņemt uz 5. klasi, līdz ar to, jo mazākā vecumā... es teiktu - bērnudārza vecumā vispār nav problēmu pirmsskolā iekļauties.”
Bet, lai sniegtu atbalstu skolotājiem, kā palīdzēt iekļauties bērniem skolas vidē un mācību procesā, jau nākamā gada sākumā Valmierā paredzēts pieredzes apmaiņas seminārs šajā jomā. Valmiera šobrīd Vidzemē ir tā pašvaldība, kurā dzīvot un strādāt izvēlas visvairāk mājupbraucēju. Lai vēl vairāk veicinātu šo procesu un tā kā Valmieras lielajiem uzņēmumiem trūkst darba roku un speciālistu, tad iecerēts jau pavisam konkrēts solis reemigrācijas jomā.
Protams, problēmjautājumu šobrīd ir vēl ļoti daudz, kurus nākas palīdzēt risināt reemigrācijas koordinatoriem, un otrais gads, kopš darbojas reģionālie koordinatori, pierāda, ka šī informatīvā palīdzība ir pat ļoti nepieciešama.
