Bet ne visas problēmas var atrisināt dažu mēnešu laikā, un šādā pagaidu mājvietā aktuāls ir jautājums – kā nodrošināt ģimenisku vidi un patvērumu tad, ja sievietei nav kur iet arī tad, kad bērnam jau ir, piemēram, pusgadiņš.
Ir sievietes, kas te ierodas un jau nākamajā nedēļā, kad situācija mainījusies, dodas prom. Vineta Konstantinova te nonāca grūtniecības septītajā mēnesī, pēc tam kad dzīve Rīgā kopā ar vīrieti, kuram problēmas ar alkoholu, kļuva nepanesama.
Viņa atceras, ka sākumā bijis grūti noticēt, ka te, nepilnu 20 kilometru attālumā no Valmieras, ir šāda vieta, kur patverties. Līdzi paņēmusi iegādātos bērnu ratus, gultiņu un vēl dažas lietas, kas sagādātas gaidāmajam dēlam, bet atzīst – palīdzība, ko šeit saņēma, ir neatsverama. “Ir ravēts un rakts, un stādīts. Arī kulinārijā iemācos daudz ko. Vakar arī bija seminārs – māmiņu meistarklase. Tas ļoti labi, daudz ko iegūstu jaunu un zinu pēc tam,” saka Konstantinova.
Šobrīd, kad dēlam Verneram jau seši mēneši, Vineta varētu doties prom no patvēruma mājas, bet nav īsti kur. Lai dzīvotu kā tagad, vajadzīga palīdzība, kāds cilvēks, tāpēc biedrībā radusies ideja šī projekta turpinājumam – krustvecāki. Cilvēki, kas būtu gatavi sievieti ar mazu bērnu paņemt pie sevis un palīdzēt. “Mēs, protams, braucam ciemos pie viņām tur, kur viņas tagad dzīvo, bet tas nav tas pats, kas atbalstīt nedēļas laikā, ikdienā,” norāda Patvēruma mājas vadītāja Valda Reķe.
“Tāpat kā šeit, ir cilvēki, kas tomēr mani pieņemtu. Ne tikai dēlu, bet arī mani. Man pirmajā vietā ir dēls, man vairāk neko nevajag,” saka Konstantinova.
Vineta teic, ka agrāk mācījusies šūt un apguvusi arī apdruku tehnoloģiju, un stāsta, ka varētu mācīties arī ko jaunu un, kad mazo Verneru varēs palaist bērnudārzā, sākt arī strādāt.
Šodien Patvēruma mājā Beverīnas novadā tiek gaidīti krustvecāki, cilvēki, kas būtu ar mieru kļūt par audžuvecākiem jaunajām māmiņām un viņu bērniem. “Tādi cilvēki laiku pa laikam parādās. Un parādās gluži tā neviļus, bet ir interese par to. Bet mums vēl nav izdevies tādu tuvu ideālam variantu atrast,” atzīst Reķe.
Viņa teic, ka ikdienas dzīvē palīdz gan kaimiņi, gan vietējie uzņēmēji. Ir pat, kas palīdzējuši ar pagraba būvniecību, bet nu Valda Reķe saredz, ka šajā projektā sabiedrības iesaiste noderētu arī caur krustvecāku lomu.
