„Lejas Salmiņu” saimniecības kūtī šoziem valda liela rosība. Pirmie jēri jau kļuvuši patstāvīgāki, bet paši mazākie vēl jāpiebaro ar pudelīti. „Nāc šurpu, peciņa mazā, pieniņu gribās,” vienu no aitiņām pielabina saimniece Mairita Reķe un piebilst: „Tie ir tie, kas mammām ir dzimuši trīs vai četri, jo mammai ir tikai divi pupi ko barot un tad viņus piebarojam”.
Saimniecībā visvairāk jēru saskrējis ap Ziemassvētkiem. Tad arī laiks bija silts, tāpēc šoziem bija daudz vieglāk nekā pērn. „Pagājušo gadu arī bija superīgs, bet pēc tam neveiksmīgs, nezinu kāpēc. Bet daudziem krita, sāk nīkuļot un slimot. Darīju visu, špricēju, dēls man ir vetārsts,” saka saimnieks Dailis Reķis.
Pirmās aitas saimnieks iegādājies, lai noganītu no vecākiem mantoto zemi. Sešu hektāru lielās pļavas esot pietiekami, lai vasarā aitām būtu kur ganīties, kā arī pietiktu platības, kur sarūpēt barību ziemai. Arī jēru gaļa kļūstot aizvien pieprasītāka, pagaidām galvenie noņēmēji esot draugi un paziņas.
„Ja būtu vēl vairāk noņēmēju, aizietu. Pietrūkst. Šie 28 izaugs, tas būs viens divi un nav,” lēš saimnieks.
Grūtāk gan esot atrast noietu vilnai, tāpēc saimnieks to pagaidām izmantojis, kā siltināmo materiālu, remontējot pagrabu. „Sāku taisīt pagraba sienu, tā tur tāda „čābīga” bija. Domāju daudzi to ir darījuši, cik runājis. Es arī tā pat izdarīju, nopakoju visu sienu un lielajos aukstumos pagrabā kartupeļi nesasala,” norāda Reķis.
Lejas Salmiņu saimnieki uzsver, galvenais ir nebaidīties no izaicinājuma un lai gan rūpes par dzīvniekiem nav viegls darbs, tie tomēr sagādā ļoti daudz prieka.
