Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisijas loceklis Ivaram Brīveram (Reģionālā apvienība) gan nav tiešu pētījumu par izglītības līdzekļu kaitīgumu, bet viņš uzskata, ka, diskutējot par jautājumu, tikumība tiek attiecināta tikai uz seksualitāti, taču likuma grozījumi atrunā dažādus tikumiskās audzināšanas aspektus.
Pats Brīvers tikumību raksturo kā gara un kultūras dzīves sastāvdaļu un skaidro, ka viņam kā kristietim, kuram galvenā vērtība ir mīlestība, rada bažas, ja mīlestības skaidrojums kļūst līdzvērtīgs dzimumattiesību skaidrojumam.
To, kuri izglītības materiāli būtu aizliedzami pēc likuma grozījumu stāšanās spēkā, Brīvers atstāj Izglītības Ministrijas pārziņā, bet apgalvo, ka, lai aizliegtu kādu mācību materiālu, tas būs nopietni jāpamato.
Aiju Melli pārsteidz pats fakts par grozījumu nepieciešamību, jo jau šobrīd izglītības likumdošana regulē tikumisko audzināšanu, turklāt tā paredz, ka par bērnu izglītošanu atbildīgas ne tikai skolas, bet arī sabiedrība kopumā. Viņasprāt, pedagogi izmanto to mācību literatūru un materiālus, kas ir nepieciešami bērnu attīstībai.
Pedagogiem jābūt gataviem atbildēt uz bērnu jautājumiem - aizliedzot mācību materiālus, mēs nemazinām jautājumus, kurus uzdod bērni,” teic Melle.
Saskarsmē ar skolēniem, direktore bieži vien ir novērojusi, ka par seksuālās audzināšanas jautājumiem daudzi vecāki nerunā ar saviem bērniem, tādēļ labāk, ja šo informāciju jauniešiem pasniedz apmācīts profesionālis, nevis tā tiek iegūta uz ielas vai internetā.
“Nav vaina mācību materiālā, jautājums ir par to, kā pedagogs to izmanto,” apgalvo Melle.
Savukārt biedrības „Papardes zieds” padomes locekli Solvitu Olsenu mulsina fakts, ka deputāti uzņemas atbildību par likuma grozījumiem, neveicot atbilstošus pētījumus. Viņa norāda, ka arī “Papardes zieda” izplatītajos materiālos abi jēdzieni netiek vienādoti, tādēļ vēl jo mazāk ir skaidra nepieciešamība pēc likuma grozījumiem. Pietiekami būtu veikt diskusijass starp izglītības materiālu veidotājiem un likumdevējiem.
“Ilgtoši sekojot līdzi procesam, var redzēt, ka tā nav vēlme rūpēties par labklājību, bet gan vēlme kontrolēt izglītību. Turklāt, cilvēku seksualitāte ir lieliska iespēja sanaidot dažādi domājošus cilvēkus, un šo nesaskaņu aizsegā veikt citas lietas,” pauž Olsena.
Aicināts izteikt Baznīcas viedokli par iespējamajiem grozījumiem izglītības likumā, luterāņu mācītājs, Latvijas Evanģēliski Luteriskās Baznīcas svētdienas skolu nozares vadītājs Ivars Jēkabsons atzīst, ka sabiedrībā nepieciešami aizliegumi, taču nepieciešams arī runāt par šo aizliegumu interpretāciju.
“Ja likums tiek paredzēts, tas nenozīmē – neko nedrīkst. Tas ir jautājums par skolas un sabiedrības interpretāciju,” apgalvo mācītājs.
Jēkabsons skaidro, ka no Baznīcas viedokļa šads aizliegums rūpējas par bērnu tiesību uz brīvību aizsardzību. Lai gan Latvijā baznīca ir šķirta no valsts, liela daļa bērnu ir kristīgi audzināti. Aizliegums nozīmētu gaidīt līdz brīdim, kad ir atļauts runāt par konkrētu jautājumu, un tas savukārt ir individuāls periods katra bērna gadījumā.
Mācītājs apliecina, ka arī Baznīcu ir skārušas izmaiņas tikumības izpratnē, taču, runājot par seksuālo minoritāšu jautājumu, skolās būtu jāveic fakta konstatācija, nevis mācīšana, kas sevī ietver konkrētas attieksmes veidošanu.
Visiem sabiedrības locekļiem būtu jāveicina seksuālā izglītība, tādēļ likumā jāliek nevis aizliegumi, bet gan pienākumu mācīt un sniegt informāciju par seksualitāti,” apliecina Olsena.
Vēstīts, ka 25. martā Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisija atbalstīja Izglītības likuma grozījumus, kas nosaka, ka skolās turpmāk būs aizliegta tādu mācību līdzekļu un citu materiālu izmantošana, kuri var negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko audzināšanu. Šāda iecere gan izpelnījusies pretrunīgu vērtējumu, piemēram, par to sašutuši ir Latvijas Vecāku foruma pārstāvji.
16. aprīlī Saeimā tiks lemts par šādu grozījumu apstiprināšanu.
Pilnu diskusiju iespējams noskatīties ltv.lv!
