Sveša armija suverēnā valstī nekad nav vēlama. Tāpēc līdz pat pēdējam kareivim, tankam un lidmašīnai valdīja liela spriedze. Valsts augstākās amatpersonas piektdien Kara muzejā teica paldies tā laika politiķiem par to, ka viņiem izdevās paveikt šo darbu, it īpaši - ja uz to veras šodienas acīm, domājot par notiekošo Ukrainā.
Sākotnēji Latvija bija kategoriska - karaspēkam no Latvijas jāpazūd jau pirmajā neatkarības gadā. Padomju Savienība bija sairusi, taču Krievija strauji parādīja, ka ir talantīga mantiniece un patur savas spēka pozīcijas. Neviens vien sarunvedējs sāka ar dzelžainu pārliecību, bet no Maskavas atgriezās ar vilšanos.
Tomēr arī pēc neatkarības atgūšanas pirmās Saeimas vēlēšanas pagāja Krievijas militārpersonu klātbūtnē. Spriedzi eskalēja ziņas par nemitīgajiem kūleņiem sarunās un Maskavas apgalvojumiem par apdraudējumu viņu pilsoņu tiesībām, atkārtoti notika izvešanas termiņu maiņa. Dienu pēc Lāčplēša dienas 1992.gadā ļaudis stājās ceļā Krievijas armijas mašīnām.
Arī 1993. gadā armiju neizveda. Bet nākamā gada sākumā Ziemeļrietumu karaspēka grupas pavēlniecība pat apgalvoja, ka notiek uzbrukumi karavīriem un transportam. Viņi paziņoja par atļauju atklāt uguni, aizsargājoties no šādiem uzbrukumiem.
Krievija arī apgalvoja, ka sarunas nonākušas strupceļā. Latvijas pašnoteikšanās tiesības un spēju centās diskreditēt. Tā laika ārlietu ministrs Kozirevs sacīja, ka vajadzēs citu valstu dalību sarunās. Viņam līdzās bija arī mūsdienu Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs.
Tikai 1994. gada augusta beigās beidzot tas notika. Tika atbrīvota armijas daļa Pērnavas ielā. Zemitānu stacijā ešalonā rindojās kaujas tehnika, militārpersonas un ģimenes devās prom.
Tomēr Latviju nepameta visas militārpersonas. Krievija ignorēja noslēgto vienošanos un vēl 1994. gadā demobilizēja vairāk nekā tūkstoti militārpersonu, pieprasot viņiem iespēju palikt. Oficiālajam militārpersonu sarakstam neticēja jau toreiz.
Toreizējais Latvijas prezidents Guntis Ulmanis pieļāva, ka šo personu skaits ir lielāks, un solīja darīt visu, lai līdz gada beigām veicinātu aizbraukšanu no armijas. Prezidents Ulmanis pēc Baltā nama padoma gan tikās ar ietekmīgākajiem Latvijas rietumu sabiedrotajiem, taču bez panākumiem.
Galu galā visas demobilizētās militārpersonas palika Latvijā. Arī šodien to skaits nav zināms, lai gan dažādi avoti min līdz pat 20 tūkstošiem cilvēku, neskaitot ģimenes locekļus.
Spilgtākais Krievijas armijas aiziešanas simbols bija Skrundas lokatora jaunās ēkas uzspridzināšana. Toties īstais, strādājošais radiolokators turpināja darboties vēl līdz 1998. gada septembrim, līdz sāka darbu lokators Baranovičos, Baltkrievijā.
Atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas, Latvijā karaspēka aiziešanu nesvinēja. Priecājās, bet klusi. Pieminot nodarījumu un dienestā bojā gājušos karavīrus no Latvijas.
1994.gada 31.augustā sešos pēcpusdienā Latvijas gaisa telpu atstāj pēdējā Krievijas armijas lidmašīna. Spriedze valdīja līdz pēdējam brīdim. Bija virsnieki, kuri neticēja, ka aiziet uz neatgriešanos. Aiz 100 tūkstošiem svešas valsts kareivju palika pusotrs tūkstotis militāru un slepenu objektu. Militārā tehnika bija aizvesta, raķešu galviņas prom, aizvāktas pat lidlauku plāksnes.
Tā laika ārlietu ministrs Georgs Andrejevs saka, ka „valsts mērogā ļoti daudzi cilvēki, politiķi uzskatīja par nevajadzīgu piekāpšanos. Mums tā laika valdības loģika teica, ka ir vērts piekāpties. Diemžēl tā piekāpšanās izplūda uz daudziem citiem jautājumiem, kur mūsu uzskati sāka dalīties, bet tas jau cits jautājums.”
Pat vēl pēc pāris gadiem Krievija centās nodrošināt sev atpakaļceļu, piedāvājot Rietumiem neuzņemt Latviju NATO, bet gan izveidot šeit īpašu zonu, kurā stabilitāti garantē vienlaikus Rietumi un Krievija.
Taču pēc tam, kad pēdējais tanks un bruņutransportieris bija atstājis Latviju, Latvija varēja sākt iestāšanās sarunas NATO.
