Bastejkalns šoreiz pavisam kluss. Nekādu oficiālu atceres pasākumu un delegāciju. Nāk individuāli, noliek ziedus un ātri dodas prom. Barikādēs kritušo piemiņu valsts augstākas amatpersonas ziedus godināja arī pie Brīvības pieminekļa un otrajos Meža kapos.
Kā uzsvēra Valsts prezidents Egils Levits, tie, kuri aizstāvēja Latviju, piedalījās barikādēs veda tehniku un pārtiku, ir varoņi. Un kritiskos brīžos latviešu tauta vienmēr bijusi vienota.
“Šī vienotības izjūta ir palikusi, un tā ir vajadzības gadījumā, kad ir ārējs vai iekšējs apdraudējums, ir jāsavelkas dūrē, lai uzvarētu. Vēsturiski latvieši ir izrādījuši lielu gudrību, kad tas ir vajadzīgs būt vienoti un tā tas bija barikādēs, tāpēc latvieši uzvarēja,” sacīja Levits.
Īvāns: pretošanās spēks ir tad, ja pretojas visi
13.janvāra rītā, pēc padomju karaspēka uzbrukuma Viļņas Televīzijas torņa aizstāvjiem, Latvijas Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns radio aicināja iedzīvotājus pulcēties Doma laukumā, lai nosargātu izcīnīto neatkarību. “Mēs sapratām, ka jāaicina cilvēki. Ka tas ir mūsu vienīgais spēks, un nevardarbīgās pretošanās spēks ir tikai tad, ja pretojas visi vai absolūtais vairākums. Nevis daži drosmīgiem. Daži disidenti,” sacīja Īvāns.
20.janvāra traģiskā ziņa, ka OMON uzbrucis Iekšlietu ministrijai un ir nošauti cilvēki, Daini Īvānu sasniedza ASV. Tur viņš uzturējās ar īpašu Augstākās Padomes pilnvaru – pārstāvēt Latviju pasaules parlamentos un meklēt atbalstu.
“Kad es pustumsā iegāju Vašingtonas valsts radio studijā, melnādainais durvju sargs portatīvajā televizorā tobrīd tieši skatījās kadrus no Rīgas, ko es vēl nebiju redzējis. Ar trasējošām lodēm, ar šāvieniem, sašautu autobusu, kas bija pievilkts pie “leņinekļa” apskatei, un nākošajā kadrā bija ārkārtīgi skaista cilvēku ķēde, kuri bija sadevušies elkoņos. Tostarp arī slavens aktieris Harijs Liepiņš. Un kuri smaidīja. Un es domāju, ka amerikāņu visvairāk ietekmēja šie skati, ka cilvēki var nebaidīdamies nāves tomēr pastāvēt, lai viņi var būt brīvi,” pauda Īvāns.
Pēc tikšanās ar Kanādas ārlietu ministru Džo Klārku drīz vien Kanādas parlaments ieviesa sankcijas pret Padomju Savienību. Tika apturēta padomju kuģu iekraušana Kanādas ostās
“Tas Padomju Savienībai, kurai bija vajadzīga ārzemju pārtikas un visvisāda finansiālā palīdzība, bija milzīgs trieciens. Arī amerikāņu Senāts, Kongress pieņēma mūs atbalstošu rezolūciju un lēmumu par sankciju uzsākšanu. Man liekas, ka tas bija pirmais tāds precedents pasaules politikas vēsturē, ka Rietumu valstis uzsāk izmantot tādu piespiešanas mehānisku kā sankcijas pret Kremļa režīmu, kas nostrādāja ļoti efektīvi,” norādīja Īvāns.
Kalniete: viena no tautas augstākajām varonības izpausmēm
Barikādes bija viena no tautas augstākajām varonības izpausmēm – iededzinot sveces saka Sandra Kalniete. Kad notika apšaude pie Iekšlietu ministrijas, viņa bija viesnīcā “Rīdzene”, kur kopā ar Anatoliju Gorbunovu piedalījās vakariņās par godu Polijas Seima maršalam Andžejam Steļmahovskim.
“Es lūdzu, lai viņa miesassargs uzved viņu augšā un gulstas uz grīdas. Neko citu es nevarēju izdomāt, jo tas bija tas, ko es biju redzējusi kino. (..) Ap vienpadsmitiem naktī viss bija noklusis. Tobrīd es nezināju, ka eju garām vietai, kur nošauti arī mani draugi... Tur pāri barikādēm es kāpu un nonācu līdz Augstākajai Padomei, kur es biju faktiski viena no pirmajām, kas no notikuma vietas pastāstīja, kas ir noticis,” atceras Kalniete.
Ražuks: Mēs viņus apsteidzām
Bijušais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Romualds Ražuks atzina, ka toreiz barikāžu dalībnieki apsteidza militāro uzbrukumu.
“Man barikādes sākās jau 15. maijā, kad bija skaidrs, ka viņi nāks. Tālāk jau bija instrukcija X stundai, un janvārī bija sadalīti stratēģiskie objekti, un 13. janvārī cilvēki brauca uz manifestāciju, jau zinot, ka viņi arī paliks Rīgā,” atcerējās Ražuks.
“Mēs viņus apsteidzām, viņiem nebija tik daudz vienību, [..] tikai 120 omonieši un “Alfa” vienība un viss, armija nezināja, ko ar šiem tūkstošiem cilvēku darīt,” sacīja Ražuks.
Viņš arī atcerējās, ka spiediens rīkot manifestāciju ātrāk bija milzīgs, cilvēki gribēja doties uz Rīgu.
Ražuks, atceroties to laiku, atzina, ka bija sajūta par tautas pārliecību un patiesumu.
Viņš sacīja arī, ka šodien mums vajadzīgs izprast, ka tikai kopā spēsim pārvarēt pandēmiju, tikai kopā, ievērojot nosacījumus.
Vanags: Barikāžu laiks – izcilākie mūs tautas notikumi
Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags barikāžu laiku uzskata par “izcilākiem mūsu tautas notikumiem, un laimīgi tie, kas tur varēja būt klāt”.
“Barikāžu laiks, pie kā dalībnieki var atgriezties, kad jāmeklē īstie vārdi, bija tik izcils un svēts cilvēku nodomos, nesavtībā, cilvēki bija gatavi darīt nesavtīgi, meklējot, ko viņi var dot, nevis paņemt, un dot līdz pat savai dzīvībai,” sacīja Vanags.
Viņš arī atzina, ka baznīcai bija nozīmīga loma tajā laikā, un baznīcai bija priekšrocība – tā bija vienīgā organizētā opozīcija, tai bija draudžu tīkls, savstarpēji sakari, un, kad bija vajadzība, baznīca varēja pieslēgties. Piemēram, kad omonieši ieņēma Preses namu, laikrakstus drukāja baznīcas tipogrāfijā.
Kairišs: Esam spējīgi cīnīties par brīvību
Režisors Viesturs Kairišs uzņem spēlfilmu par barikāžu laiku. “Filma ir caur astoņpadsmitgadīga jaunieša acīm, kura pasaule ir sabrukusi un nav saprotams, ko gaidīt nākotnē. Un personīgā brīvība, cita starpā, ir tikpat svarīga kā valsts brīvība. Un, ja iekšēja, intuitīva cīņa par personisko brīvību sakrustojas ar tautas cīņu par brīvību, tad tā ir sprādzienveida enerģija, kas tur kopā veidojas,” pastāstīja Kairišs.
Viņš mudināja apzināties – barikāžu laiks ir liecība par to, ka “mēs cīnījāmies par savu brīvību, mēs to izcīnījām paši, tā nenokrita mums no gaisa”. Tauta nenobijās un izgāja ielās.
“Manuprāt, tā vērtība barikādēm ir tieši šī, ka mēs neesam klusējošais bars, kas pieņem brīvību, ja tā nokrīt no debesīm. Nē, mēs esam spējīgi par to iestāties un cīnīties,” piebilda Kairišs.
Sargāja jumtus
Tikmēr Imants Zauls kā alpīnists pārzināja Rīgas namu jumtus un baznīcu torņus. Viņš pastāstīja, ka bija alpīnistu grupa, kurai bija uzdevums sargāt jumtus, lai nebūtu kādas provokācijas barikāžu laikā.
“Galvenais, lai nebūtu kādas provokācijas, lai no lejas kāds netiktu uz jumtiem,” pastāstīja Zauls.
Tāpat viņš pastāstīja, ka 20 alpīnistu grupa šajās janvāra dienās pirms 30 gadiem deva zvērestu Latvijas Zemessardzē. “Zemessardze nodibinājās augustā, bet mēs zvērestu devām jau janvārī. Tas bija pirmsākums Latvijas Zemessardzei,” pastāstīja Zauls.
KONTEKSTS:
1991. gada janvārī, pēc Padomju armijas un iekšlietu vienību uzbrukuma Viļņas TV centram, barikādes tika būvētas arī Rīgā. Tolaik 50 tūkstoši cilvēku ilgāk nekā nedēļu aizstāvēja pirms nepilna gada atjaunoto Latvijas neatkarību. Barikādes uzbūvēja no betona blokiem, kā arī novietoja smago tehniku ap stratēģiski svarīgām vietām - Augstāko Padomi, Ministru Padomi, Latvijas Radio Doma laukumā un televīzijas centru Zaķusalā.
20. janvārī pirms 30 gadiem pie Iekšlietu ministrijas apšaudē dzīvību zaudēja pieci cilvēki, bet citi guva ievainojumus. Pateicoties plašajai sabiedrības iesaistei, neatkarības pretinieku mēģinājums pārņemt varu izgāzās.
