Kopš pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidus, kad no Rīgas uz Jelgavā jaunuzbūvētu ēku pārcēla Veterinārmedicīnas fakultāti, būtiskus remontdarbus tā nebija piedzīvojusi.
“Principā bija kā no sešdesmitajiem gadiem. Varat iedomāties, kā tās telpas bija nolietojušās un arī energoefektivitāte. Tas viss bija zem katras kritikas,” nepieciešamību pēc ieguldījumiem infrastruktūrā skaidroja LLU Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns, profesors Kaspars Kovaļenko.
Pēdējās desmitgades laikā blakus fakultātei gan attīstīta moderna Veterinārā klīnika, bet vairākos mācību un pētniecības korpusos atjaunošanas darbi noslēdzās vien decembrī. Ir īstenots energoefektivitātes uzlabošanas projekts, izremontēti kabineti un mācību telpas, iegūtas jaunas mēbeles un tehnika. Liels ieguvums ir izveidotais Klīnisko pētījumu centrs.
“Radās ideja, ka klīnisko pētījumu centru vajadzētu izveidot, jo mums arvien ciešāka sadarbība veidojas ar “Doctors Safe Train”. Tas ir fonds, kas ir dibināts starp LLU un Rīgas Stradiņa universitāti. Respektīvi, šis fonds veic apmācības ārstiem, ārsti mācās uz dzīvniekiem veikt dažādas ķirurģiskas manipulācijas, kas ir sarežģītas, bīstamas manipulācijas. Attiecīgi, piemēram, trombu izņemšana no smadzenēm, tāpēc šie trombi tiek ierosināti cūkām un pēc tam jau ārsti mācās šos trombus noteikt un izņemt,” sacīja Kovaļenko.
„Nākotnē mēs paredzam arī dažādas ortopēdiskās ķirurģiskās manipulācijas, kur ārsti varēs mācīties, galvenokārt, uz aitām, visticamāk, jo pasaulē aitu ortopēdija ir daudz maz pielīdzināma cilvēku ortopēdijai un līdz ar to tās praktiskās iemaņas ir diezgan vienkārši pārnesamas uz jau cilvēku medicīnu,” skaidroja LLU Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns.
Iespēja pētīt dzīvnieku radītās siltumnīcefekta gāzes
Klīnisko pētījumu centrā izveidotas arī divas unikālas laboratorijas. Viena no tām – Siltumnīcefekta gāzu emisiju pētniecības laboratorija. Tajā ir divas biokameras, kurās var turēt dažādu sugu lauksaimniecības dzīvniekus, sākot no maza cāļa līdz pat govij, nodrošinot viņiem visus nepieciešamos dzīvošanas apstākļus, tostarp temperatūru, gaisa mitrumu, skābekļa daudzumu. Kameras ir slēgta tipa ar logu, ja dzīvniekam nepieciešams vizuāls kontakts ar cilvēku. Tajās ir sensori ieplūstošajam un izplūstošajam gaisam, un tās veidotas no nerūsējošā tērauda, lai nereaģē ar siltumnīcefekta radošajām gāzēm.
LLU profesore Aija Ilgaža pastāstīja, ka kameras dod iespēju pētīt visas gāzes, ko dzīvnieks izdala. Un šobrīd emisiju mazināšana ir aktuāla visā pasaulē. Arī Latvijai ir uzdevums tās samazināt.
Ilgaža piebilda – šajā programmā varam piedalīties arī no šāda aspekta: “Jau ir veikts pirmais pilotpētījums, ko finansē mūsu universitāte, tas ir iekšējais projekts, kura laikā mēs centāmies imitēt un piemērot mikroklimata apstākļus tādus, kādi ir ražošanā, un šis pētījums bija saistīts ar cāļu audzēšanu, ar broilercāļu izaudzēšanu no nultās dienas līdz 35. dienai. Mēs centāmies radīt nevis tiešām tādus ideālus laboratorijas apstākļus, bet līdzīgus tādiem, kādi ir saimniecībās. Mēs sadarbojamies ar Ķekavu, un, imitējot šos apstākļus, kādi ir saimniecībā: gan dzīvnieku biezumu, gan diennakts režīmu, temperatūru, mitrumu, visu, kāds tas ir, – mēs varējām imitēt, bet jau kontrolētos apstākļos pētījumus ar cāļiem. Ir veikti trīs atkārtojumi, un ir ļoti pozitīvi rezultāti. Ir panākts gan šo apstākļu atkārtojums, kas mums parāda, ka šīs biokameras strādā, ka mēs varam kontrolēt mikroklimata apstākļus tādus, kādus vajag un kādi ir piemēroti dzīvniekiem.”
Kā skaidroja Ilgaža, bieži vien emisiju mazināšanu veic, neiedziļinoties dzīvnieku vajadzībās. Bet turpmāk, veicot pētījumus kontrolētos apstākļos, iespējamo gāzu emisijas mazināšanu būs iespējams izrēķināt ne tikai uz papīra, bet to pārbaudīt jau dzīvē, sekojot līdzi dzīvnieka veselības rādītājiem un produktivitātei un mēģinot panākt tos efektus, kādi nepieciešami gāzu emisiju mazināšanai.
Līdz šim šādi pētījumi notika ražošanas apstākļos, bet ne vienmēr tie pakļāvās zinātnieku prasībām.
“Kaut vai atvērts logs pētījuma laikā var izmainīt tajā dienā datus. Pētījumi ir notikuši fermās vai arī tikai uz papīra. Šādi pētījumi kontrolētos apstākļos Latvijā līdz šim nav bijuši, un visā Eiropā, cik mēs tuvākajās valstīs esam skatījušies, šādas biokameras tik ļoti slēgtos apstākļos, kādas mums ir izbūvētas, nav radītas. Lietuvā ir līdzīgas kameras izveidotas, bet ir izveidotas kūtī, saimniecībā tādos slēgtos apstākļos, neizolējot sienas, neizolējot grīdas. Līdz ar to gāzu emisijas pētījumi, kā paši lietuviešu zinātnieki ir atzinuši, – ka viņu pētījumi tomēr nav tik kvalitatīvi, tik validi, kā pie mums, jo daļa no gāzēm, kas tiek izdalītas apkārtējā vidē, viņi zaudē, bet mēs spējam savākt pilnīgi visu apjomu, daudzumu un izmērīt, un mūsu pētījumi ir daudz precīzāki,” atzīmēja Ilgaža.
Biokamerās var veikt pētījumus arī saistībā ar jaunu medikamentu lietošanu vai dzīvnieku produktivitātes pieaugumu.
Laboratorija embriju radīšanai – iespēja saglabāt dzīvnieku šķirnes un veicināt produktivitāti
Otra unikālā laboratorija Klīnisko pētījumu centrā ir Embriju transferences laboratorija, kas galvenokārt nodarbojas ar embriju radīšanu, mākslīgi apaugļojot olšūnu. Pēc tam embrijs tiek audzēts un pārstādīts govī. Pasaulē šāda tehnoloģija nav jauna, to pielieto jau kopš septiņdesmitajiem gadiem. Arī Latvijā tā parādījās septiņdesmito gadu beigās, astoņdesmito gadu sākumā, bet tad pazuda tās ekonomiskā neizdevīguma dēļ.
Tomēr šī metode nepieciešama, lai saglabātu kādas dzīvnieku šķirnes un veicinātu dzīvnieka produktivitāti, norādīja veterinārārste Ilga Šematoviča.
“Līdz šim Latvijā mēs nodarbojāmies ar govju mākslīgo apsēklošanu vai dabīgo lecināšanu, kad mums ir bullis vaislinieks un mēs tā kā iegūstam viņa pēcnācējus no dažādām mātēm. Ar šīm [jaunajām] metodēm mēs tātad varam panākt to, ka no katras gotiņas iegūstam nevis vienu teliņu gadā un attiecīgi dažus teliņus viņas mūžā, cik nu laktācijai šī gotiņa mums kalpo, bet mēs no mums interesējošiem indivīdiem varam iegūt daudz pēcnācēju,” stāstīja Šematoviča.
Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns Kovaļenko piebilda, ka iegūtos embrijus ir iespējams sasaldēt šķidrajā slāpeklī mīnus 196 grādos un uzglabāt pat vairākus gadu desmitus. Pēc tam atkal atkausēt, iestādīt govī un radīt, piemēram, Latvijas brūno govi. Bet runājot par produktivitātes veicināšanu, tas būs ieguvums, skatoties arī emisiju mazināšanas virzienā. “Veicinot produktivitāti, mēs mazinām arī to pašu siltumnīcgāzu emisiju lauksaimniecības dzīvniekos. Jo mums augstražīgāks dzīvnieks, jo patiesībā uz vienu saražoto produkcijas kilogramu šis izdalītais gāzu daudzums ir mazāks, nekā ja mums būtu jātur divas govis, kas patērē enerģiju, tikai lai uzturētu sev siltumu, vienkārši elpotu un dzīvotu, un nodrošinātu bioloģiskos procesus,” sacīja Kovaļenko.
Palielinās pieprasījums pēc mīļdzīvnieku veterinārārstiem, to trūkums vairāk jūtams lauksaimniecībā un valsts sektorā
Jaunizveidotais klīnisko pētījumu centrs ar jaunajām laboratorijām dos lielas iespējas gan zinātniekiem, gan pētniekiem, gan praktiķiem. Veterinārmedicīnas fakultāte Jelgavā ir vienīgā vieta, kur var iegūt veterinārmedicīnas izglītību, tāpēc veiktos ieguldījumus atzinīgi vērtē daudzi, vienlaikus akcentējot –
pieprasījums pēc veterinārārstiem ir palielinājies. Sevišķi kovida laikā, jo pieaugusi arī cilvēku vēlme uzņemties rūpes par mājdzīvnieku.
Latvijas Veterinārārstu biedrības valdes priekšsēdētājs Valdis Šmēliņš norādīja, ka pagaidām gan vēl nav saņemti signāli, ka kādā reģionā mazo mīļdzīvnieku veterinārārstu izteikti trūktu. Drīzāk tas jūtams citās jomās.
“Tas trūkums, ja varētu tā teikt, vēl tā neizteikti jūtams, bet tas varētu tuvāko gadu laikā būt lauku apvidos, tiem, kas laukos ar lauksaimniecības dzīvniekiem strādā. Un pavisam nopietna situācija ir, tas gan vairāk tā kā skar valsts sektoru, bet tas ir ar kautķermeņu, tātad veterinārsanitāro ekspertīzi. Tātad pilnvaroto veterinārārstu vai, kā mēs sakām, veterināro ekspertu trūkums, kuru [amatu] diemžēl fakultātes absolventi neizvēlas, bet lielākā daļa izvēlas ārstēt mazos dzīvniekus,” sacīja Šmēliņš.
To, ka problēmas ar speciālistiem valsts sektorā ir, apstiprināja arī Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) ģenerāldirektors Māris Balodis.
“Dienests, es domāju, Latvijā ir lielākais darba devējs veterinārārstiem. Mums ir vairāk nekā 200 veterinārārstu dienestā, un mums ir nepieciešami vēl papildus speciālisti, jo ir jomas, kur gan pārbaudes, gan uzraudzības darbības var veikt tikai veterinārārsts, un tie ir veterinārie inspektori un dienesta veterinārārsti, kas strādā kautuvēs. Plus vēl esam atkarīgi no privāti praktizējošiem veterinārārstiem, realizējot mūsu infekciju slimību uzraudzības programmu. Mums ir līgumi arī ar 300 veterinārārstiem, kas mūsu uzdevumā izpilda šīs programmas, lai nodrošinātu gan slimību kontroli, gan arī brīvas valsts statusu Latvijai attiecībā uz sevišķi bīstamām infekcijas slimībām,” atzīmēja Balodis.
Viens no iemesliem, kāpēc PVD saskaras ar speciālistu trūkumu, ir atalgojums, kas joprojām atpaliek no privātā sektora.
Tāpat veterinārārstus sagatavo ierobežotā skaitā un, tā kā daudzi tomēr izvēlas ārstēt mazos dzīvniekus, viens no risinājumiem varētu būt speciālistu sagatavošana konkrētām vajadzībām. “Par to ir runāts, jā, bet tas, protams, ir saistīts arī ar izglītības programmas maiņu,” piebilda Balodis.
Vēl viens risinājums, kam gan nepieciešams finansējums, – piešķirt stipendijas jauniešiem, kuri studētu jau ar zināmām saistībām pēc tam darboties valsts pārvaldē.
Veterinārmedicīnas fakultāte prāto ieviest iestājeksāmenus
Jāatzīst gan, ka ar veterinārārstu trūkumu saskaras arī pati LLU Veterinārā klīnika un, ja raugās uz situāciju kopumā, tad jūtams, ka atsevišķās jomās trūkst arī noteikta spektra speciālistu, piemēram, rentgenologu, ķirurgu un citu. Turklāt jāņem vērā, ka arī veterinārārsti noveco.
Kopumā Veterinārmedicīnas fakultāte ik gadu var uzņemt 117 studentus, no tiem 75 ir vietējie, pārējie ārzemju studenti, bet, ja runā par vietējiem, Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns Kovaļenko atzina, ka pēc sešiem gadiem studijas pabeidz vien ap 40.
“Ir studenti, kas atnāk, viņam liekas, ka viņš būs veterinārārsts un viņam visas īpašības ir, lai par tādu kļūtu, viņš nomācas līdz 3. kursam, un tad sākas ķirurģija, viņš pirmo reizi ieliek rokas siltā ķermenī un turpat arī nogāžas, un ar to arī beidzas viņam studijas. Un daudzi jau pirmajā kursā, kad sākas anatomija, darbs ar mīkstiem audiem, līķiem – arī tad ir studenti, kas to vienkārši psiholoģiski nevar izturēt, un viņi dēļ tā ir spiesti pamest studijas,” stāstīja Kovaļenko.
Studētgribētāju ir vairāk, nekā ir iespējas tos uzņemt, bet, tā kā vērojams tik liels atbirums, lai jau sākumā vēl stingrāk atsijātu tos, kuri potenciāli nevarētu izturēt līdz galam, plānots ieviest iestājeksāmenus. Iespējams, šāda tendence saistāma arī ar to, ka skolās daudzi skolēni izvēlas humanitārās zinātnes, nevis iet bioloģijas un ķīmijas virzienā.
Veiktie ieguldījumi fakultātē jau skars arī topošos veterinārārstus.
“Ārsti un zinātnieki, kas strādā šajā Klīnisko pētījumu centrā, viņi jau viennozīmīgi arī savas zināšanas pārnesīs tālāk uz veterināro praksi un arī studentu apmācībā. Jaunākas atziņas tiks integrētas, un līdz ar to tas nākotnes veterinārārsts būs būtiski vai stipri savādāks, nekā viņš ir tagad. Arī pats ārsts nākotnē. Tā kā tā zinātne ir pamats veterinārmedicīnai nākotnē. Tā, kas mums tagad liekas zinātne un liela futuroloģija, tā patiesībā ir nākotnes medicīna un veterinārmedicīna,” sacīja Kovaļenko.
