Brīvības un Stabu ielas krustojumā esošā Stūra māja ir zināma kā nams, kur Padomju Savienības laikā pratināja, ieslodzīja, mocīja, spīdzināja un pat nogalināja par padomju režīmam uzskatītus nelojālus cilvēkus. Kad Latvija savu neatkarību atguva, tur daudzus gadus strādāja Valsts policija, tomēr nu jau septiņus gadus ēka ir tukša.
Pētersons uzsver, ka saistībā ar marta deportācijām, kas notika pirms 65 gadiem, Stūra mājā bijuši vēsturiski notikumi. „Stūra māja bija tā, kurā šie saraksti tika gatavoti (..) Valsts drošības komiteja bija tā, kurai vajadzēja gan sagatavot, gan piedalīties šajā akcijā”, atgādina Pētersons.
Vēsturnieks uzsver, ka šobrīd pati māja ir vēsturiska liecība aizgājušajam laikam. „Lielāka nozīme ir tam, ka vispār Rīgā ir šāds projekts. Tā ir unikāla liecība. Tā ir autentiska, īsta. Kad būs beigusies šī projekta tēma (..) tad tur varētu kaut ko rādīt, lai neļautu šim namam aiziet bojā,” saka Pētersons. Viņš uzsver, ka Okupācijas muzejs vēlējies tur iekārtot ekspozīcijas, taču no valsts institūcijām nav bijusi atsaucība.
Tomēr maijā namu varēs atvērt un dažus mēnešus apmeklētāji varēs aplūkot tur iekārtotās ekspozīcijas. Pagaidām gan Pētersons nevēlas iedziļināties, kas tajās būs redzams. „Paies drusku vairāk nekā mēnesis un [cilvēki] varēs tur paši nokļūt,” viņš saka, gan atzīstot, ka varēs redzēt kameras, pastaigu laukumu, izmeklētāju kabinetus.
Mēs gribētu, lai šī ekspozīcija nenomāktu namu,” uzsver Pētersons, norādīdams, ka ir svarīga nama aura. Viņš saka, ka padomju laikā to, iespējams, bija grūti aptvert, ka, ejot pa ielu, cilvēks ir relatīvi brīvs, taču „turpat aiz [Stūra mājas] sienas, visa dzīve izmainījās”.
Viņš arī apzinās, ka būs cilvēki, kam Stūra māja saistās ar smagām atmiņām. Tieši vēlmi nodot apmeklētājiem sajūtas un emocijas, kas bija šajā namā, esot viens no galvenajiem gaidāmās ekspozīcijas uzdevumiem.
Mēs ļoti gribētu, lai cilvēkiem tas būtu ne tikai emocionāls pārdzīvojums, bet arī šoks (..) - īstu, emocionālu šoku mūsdienās cilvēks iegūst arvien retāk – tādu, kas aizskar sirdi,” saka Pētersons.
Tomēr vēsturnieks ir pārliecināts, ka namā ir vēl daudz neizzinātā. Ir nepieciešama arheoloģiskā un cita veida izpēte, lai iegūtu visu iespējamo informāciju par to, kas namā notika. Tāpat nav liecības no cilvēkiem, kas savulaik šajā namā strādāja. „Mums nav nevienas liecības no cilvēkiem, kas tur ir strādājuši (..) Mēs aicinām cilvēkus pieteikties [Okupācijas muzejā]. Ne jau visi cilvēki bija izmeklētāji, bija arī tehniskie darbinieki, kas neveica represīvas darbības,” saka Pētersons.
Tieši otrdien Latvijā tiek pieminēti 1949.gada deportācijās uz Sibīriju izsūtītie iedzīvotāji.
