Zellis norādīja, ka vēsturiskajām atmiņām ir dažādi aspekti – ir sociālās atmiņas, piemēram, arī padomju laikos ģimenē apsprieda četrdesmito gadu deportācijas un neaizmirsa par tām, un ir politiskā atmiņa – padomju laikos izlikās, ka deportāciju nebija.
Viņš brīdināja, ka politiskajai atmiņai ir jāatbalsta sociālā atmiņa, pretējā gadījumā, ja politiskā atmiņa ignorēs vai neakceptēs sociālo atmiņu, tā var pavērsties pret šodienas realitāti, kā tas notika padomju laikā.
“Līdzīgi elementi vērojami Latvijā, [..] bīstamas tendences, ka mēs mēģinām relativizēt to, kas notika okupācijas laikā, vai pastiprinātas tendences, kad cilvēki saka, ka padomju laiks nebija nekas briesmīgs,” norādīja vēsturnieks.
Viņš uzsvēra, ka jauniešiem ir jāskaidro vēstures notikumi, pretējā gadījumā viņiem šķiet, ka "tās sēru dienas nav vajadzīgas”.
Arī režisore Dzintra Geka uzsvēra jauniešu izglītības nozīmi, norādot, ka par pagātnes notikumiem ir jāstāsta arī minoritāšu jauniešiem, jo, piemēram, četrdesmitajos gados deportēja ne tikai latviešus, bet arī citu tautību pārstāvjus.
Jau ziņots, ka trešdien Latvijā piemin 1949.gadā izsūtītos aptuveni 44 000 Latvijas iedzīvotājus, pārsvarā zemniekus. Viņus izsūtīja uz Amūras, Tomskas un Omskas apgabaliem Krievijā un daļa ceļā nomira vai vēlāk nekad neatgriezās Latvijā.
