Pirmais pasaules karš Latvijā līdz šim pētīts tikai daļēji - daudz ir zināms par militāro darbību un arī latviešu strēlnieku fenomenu, kuri pēc kara aktīvi dokumentēja savas atmiņas un daudz iesaistījās brīvvalsts sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, skaidro Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks Juris Ciganovs.
Taču Pirmā pasaules kara ietekme uz cilvēkiem un pārmaiņām sabiedrībā, proti, sociālā vēsture Latvijā joprojām ir maz pētīta atšķirībā no Rietumeiropas.
„Galu galā karš jau nav tikai karadarbība. Karš, it sevišķi Pirmais pasaules karš, ir visaptveroša darbība, pirmais globālais militārais konflikts, kas aptvēra visu tautsaimniecību un visus iedzīvotāju slāņus, neatkarīgi no nacionalitātes, reliģijas vai sociālās piederības. Un tā nu ir sanācis, ka sociālās un saimnieciskās dzīves aspekti Pirmajā pasaules karā sākti pētīt tikai pēdējos gados, ienākot jaunai vēsturnieku paaudzei, kam interesē šīs lietas,” saka Ciganovs.
Viens no šīs jaunās vēsturnieku paaudzes ir Kara muzeja speciālists Klāvs Zariņš, kurš nesen publicējis pētījumu par vācu okupācijas režīmu Kurzemes guberņā 1915. - 1917.gadā. Okupācijas režīmi Pirmajā pasaules karā līdz šim maz saistījuši pētnieku interesi, secina jaunais vēsturnieks:
„Latvija Pirmā pasaules kara gados faktiski ir sašķelta divās daļās. Daugava reizē ir gan frontes līnija, gan simboliska robežšķirtne. Un ir divi gadi, kad viena Latvijas puse atrodas vācu okupācijas režīma apstākļos, un ir otra Latvijas daļa, kas ir Krievijas armijas kontrolē, tā sauktā neokupētā Vidzeme, Latgale… Es mēģinu atklāt, kādi ir šie sabiedriskie procesi, cilvēku ikdienas dzīve okupētajā Kurzemē un Zemgalē Pirmā pasaules kara gados.”
Pētnieks ar interesi secinājis, ka arī par nežēlīgu uzskatītajā vācu okupācijas režīmā sabiedriskā dzīve Kurzemē nav apstājusies.
„Līdz šim historiogrāfijā pastāvējis stereotips, ka vācu okupācija nozīmēja tikai koncentrācijas nometnes, cilvēku mērdēšanu badā, izlaupītas mājas… Bet, ja iedziļināmies vēstures avotos, aina atklājas mazliet citādāka. Protams, tas viss notiek tādā vācu ideoloģiskā garā, bet tomēr norisinās dažādi kultūras pasākumi, koncerti. Ikdienas dzīve jau cilvēkiem turpinās, neskatoties uz to, ka valda sveša vara,” sava pētījuma secinājumus ieskicē Klāvs Zariņš.
Rīgā šovasar pirmoreiz notika plaša Pirmajam pasaules karam veltīta starptautiska konference, kurā jaunus pētniecības virzienus iezīmējuši arī citu valstu vēsturnieki. Ko šķetināt vēl ir daudz.
„Jā, mums ir plašas zināšanas par to, kas notika Ziemassvētku kaujās, Nāves salā, pie Ķemeriem vai Juglas, bet pilnīgi nezinām, kas notika no Ikšķiles uz leju. Arī tur fronte stāvēja gandrīz trīs gadus un notika kaujas, kuru sekas varam redzēt joprojām. Piemēram, ja aizbrauc uz Krustpils, Viesītes, Jēkabpils pusi un ieiet mežā, gandrīz jebkurā vietā var redzēt milzīgas bunkuru un fortifikācijas sistēmu paliekas,” piemērus min Juris Ciganovs.
Pirmā pasaules kara simtgade mudinājusi arī uz jauniem pētījumiem par šo asiņaino konfliktu, kas vēsturnieku ieskatā līdz šim nereti bijis Otrā pasaules kara ēnā.
„Vienmēr tas galvenais uzsvars ir uz Otro pasaules karu - tur ir politiskas pretrunas, strīdi, mēs Latvijā zaudējām savu valsti, līdz ar to uztveram to daudz asāk. (..) Šis, manuprāt, ir tas brīdis, kad visaktīvāk notiek darbs, lai atgādinātu par Pirmo pasaules karu un izpētītu to arvien vairāk,” domā Klāvs Zariņš.
Bet kādēļ arī pēc simt gadiem ir svarīgi pētīt nezināmo par Pirmo pasaules karu? Vēsturnieks Juris Ciganovs uzsver: tādēļ, ka
faktiski visi šodienas politiskie un sociālekonomiskie procesi aizsākās tieši tolaik. Pasaule mainījās uz neatgriešanos - tas sakāms gan par kara metodēm un valstu robežām, gan sieviešu emancipāciju un zinātniskajiem sasniegumiem, kuru dzinējspēks bija tieši Pirmais pasaules karš.
