Viens no viņiem – Mārtiņš Mintaurs – pauda, ka lustrācijas jēga ir nevis izrēķināšanas, bet mēģinājuma „nepaslaucīt pagātni zem paklāja” un plašāk vērtēt padomju laika pagātni. Tās simboliskā nozīme ir „ienest gaismu” un labāk saprast, kā darbojās padomju sistēma un kāds ir tās mantojums mūsdienās, piemēram, cilvēku domāšanā. „Mērķis nav sastādīt sarakstu un doties uz prokuratūru,” pauda Mintaurs.
Viņš par primitīvu nosauca izpratni, ka lustrācija nozīmē visu cilvēku, kas sadarbojās ar tā saucamo „čeku”, sarakstu publicēšanu internetā un vispārēju šo cilvēku sodīšanu.
Tam piekrita arī Mintaura kolēģe Ilga Kreituse, kura pauda, ka lustrācija var saliedēt un radīt sapratni par notikumiem, kas notika pirms dažu gadu desmitiem. Taču tie var nevajadzīgi uzbangot emocijas un tikt izmantoti pavisam citiem, ne vēsturiskiem, mērķiem.
Viņa arī atgādināja, ka līdz šim Latvijā ir bijuši četri mēģinājumi atvērt „čekas maisus”, taču tad allaž ir kritušas valdības. Kreituse izteica cerību, ka šoreiz tā nenotiks. Tomēr viņa atzina, ka „čekas maisu” atvēršana ir iespējama vien tad, ja par to vienojas visas koalīcijas partijas.
Ziņots, ka jūlija beigās „čekas maisus” aicināja atvērt disidente Lidija Lasmane – Doroņina un vairāki viņas domubiedri. Politiķi pret šo aicinājumu izturējās vai nu piesardzīgi vai arī atbalstoši. Tiesa, radošās inteliģences pārstāvji vēl 2014.gada septembrī atzina, ka bijušie čekas virsnieki nav gatavi runāt par padomju laikos notikušo.
