"Tautas saruna tādā nopietnā veidā nav sākusies, jo vēl joprojām ir tāda kā bremze, nevēlēšanās kārtīgi izrunāties par padomju laiku. Varbūt vairāk esam runājuši par represiju periodu, bet mazāk par otro posmu, ka sākās pēc Staļina nāves un turpinājās līdz Atmodas periodam," norāda vēsturniece.
Tāda drosmīga, atklāta, godīga saruna par to, kā mēs dzīvojām padomju periodā, nav notikusi ne akadēmiskajās aprindās, ne kultūras telpā,” saka Zelče.
Viņasprāt, pašlaik viens no visietekmīgākajiem instrumentiem šādu sarunu veidošanā ir televīzijas seriāli: “To ļoti labi rāda mums blakus esošās Krievijas pieredze, kur, pateicoties televīzijas seriāliem, radījuši pilnīgi citādāku Padomju Savienību, nekā tā bijusi pēc kādiem objektīviem datiem par varu, cilvēku dzīves līmeni.”
Iespējams, tas būtu veids, kā arī Latvijā konstruēt vairākas variācijas par pagātni: “Tieši kultūras un stāstu uzdevums ir veidot ietvarus, sarunu tēmas par ļoti lielām, fundamentālām vērtībām. Un šādi sekmīgi kultūrprodukti par padomju periodu, Atmodas laiku var veidot sarunas sākumu, kodolu, noteiktus tēlus,” skaidro vēsturniece.
Viņa komentē arī Valsts kancelejas veidoto reklāmas klipu, kurā iedzīvotāji aicināti dalīties ar barikāžu atmiņu stāstiem: “Tas piedāvā ļoti steriotipizētus barikāžu dalībnieku tēlus. (..) Bet būtu jautājums, kāds šo cilvēku liktenis pēc un pirms barikāžu dienām, kas šo stāstu apaudzē ar dažādām interesantām detaļām.”
