„Viens [virziens] bija vērsts uz Rietumiem: pārliecināt, ka Baltijas valstu neatkarība - tas ir nopietni. Domāju, šajā ziņā tas šo mērķi sasniedza – tas atstāja lielu iespaidu, ka tā bija miermīlīga akcija, apvienoja trīs Baltijas valstis un ka tajā piedalījāt simtiem, tūkstoši un miljoniem cilvēku,” norāda vēsturniece.
No otra puses, Baltijas ceļš bija signāls Maskavai. „Kā Maskava šo signālu novērtēja, to mēs redzējām pēc trīs dienām, kad Maskava pieņēma oficiāli nepublicētu lēmumu par stāvokli Baltijas republikās, kurā nosodīja šo pasākumu kā nacionālistisku histēriju. No šā viedokļa, ja šī pasākuma mērķis bija ietekmēt PSRS vadību, varētu teikt, ka tas pārāk lielu iespaidu neatstāja,” skaidro Bleiere.
Tāpat vēsturniece norāda atšķirīgo Baltijas ceļa dalībnieku izpratni par brīvību: „Jā, Baltijas ceļa lozungs bija brīvība, bet toreiz arī netika precīzi pateikts, ko mēs ar brīvību domājam. Dažādi cilvēki atšķirīgi brīvību izprata dažādi: daži ar to saprata pilnīgu neatkarību, citi – autonomiju PSRS ietvaros. Tas, ko mēs saprotams ar brīvību, nebija tik precīzi nodefinēts, jo katrs cilvēks dažādi izprata.”
