Vērpe bija plānojusi žurnālam “Latvijas Architektūra” veidot rakstu sēriju par Latvijas vēstniecību ārvalstīs arhitektūru un interjeru. Sākotnēji Ārlietu ministrija ar viņu sadarbojās un ļāva apskatīt vairākas vēstniecības, taču pēc vairākās vēstniecībās uzietajiem trūkumiem braucienus vairs nesaskaņoja.
Taču pašlaik ministrija savu pozīciju ir mīkstinājusi, un, iespējams, Baibai Vērpei vēstniecību vārti atkal atvērsies. Plānots braukt uz Latvijas vēstniecību Vācijā, Berlīnē, un viņa ir uzaicināta uz sarunu ministrijā.
“Un liels prieks arī par to, ka nevilcinās ar atbildi un ka tas ir diezgan operatīvi, jo žurnālistikā īstenībā tas arī ir ļoti svarīgi, ka ir tāda operatīva sarakste un ka var ātri tikties. Tas ļoti, ļoti priecē,” saka Vērpe.
“No mana viedokļa raugoties, kolēģiem vajadzēja būt profesionālākiem, par to mēs esam runājuši.
Un es domāju, ka turpmāk mēs šāda veida situācijas risināsim korektāk,” sola ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (“Vienotība”).
Ministrs gan nesteidz solīt, ka ministrija Vērpei ļaus turpināt šo projektu: “Es neapsolu, ka es ļaušu turpināt darbu, jo šos lēmumus pieņem administratīvā vadība. Ārlietu ministrijā ir stingri nodalīta politiskā un administratīvā vadība. Tas, ko es kā politiķis teicu, ka mēs nedrīkstam radīt iespaidu, ka tiek kaut kādā veidā pārkāpti preses brīvības principi, bet nu mēs tagad esam noskaidrojuši lietas, kas bija jānoskaidro ātrāk. Es varu pateikt to, ka katrs šis iesniegums tiks izskatīts, un es esmu pateicis, ka tikai tāpēc, ka ir bijis konflikts, radīt mākslīgus šķēršļus, nelaist vispār vēstniecībā iekšā, - tādas prakses nebūs.”
Muzejam nezināma glezna
Skaidrības aizvien gan nav par Baibas Vērpes vērtīgo atklājumu Latvijas pārstāvniecībā ANO, Ņujorkā, proti, par latviešu vecmeistara Jaņa Rozentāla gleznu “Gaujas leja Siguldā”. Saskaņā ar ministrijas teikto darbs ir oriģināls, par kuru gan nav informācijas Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam.
“Pēc mūsu datiem, šī glezna ir pārstāvniecības uzskaitē. Bet tur ir arī tāda dīvainība, ka tur ir uzlīme vēl no padomju laikiem. Tā kā ir tādas lietas, kur jāsaka pat paldies gan autorei, gan arī raidījumam, kas tiešām pievērš uzmanību un kur notiek tagad padziļināta izpēte, jo, pēc mūsu dokumentācijas, tas ir pārstāvniecības īpašums, bet tur ir jautājumi, kas ir jāpēta,” komentē ministrs.
Tieši muzejs vislabāk zina un spēj novērtēt šādu darbu vērtību un arī rūpēties, lai Latvijas bagātības neaiziet neceļos. “Rozentāla darbs, protams, ir klasikas mākslas darbs, vērtība. Bet šajā gadījumā tā nav muzeja kompetence par to interesēties,” norāda Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores vietniece Iveta Derkusova.
