Šonedēļ LTV „Panorāmā” stāstīja par pusaudžiem Dobelē, kuru mammas ir izmisumā. Jauniešiem, gaidot rehabilitācijas programmu, jāstāv rindā divus līdz trīs mēnešus. Par to, cik lielas ir cerības, ka izejot, šādas rehabilitācijas programmas, bērns vairs neatgriezīsies pie nāvējošā ieraduma.
Pusaudžiem Jelgavas slimnīcas „Ģintermuiža” Narkoloģijas nodaļā, līdztekus rūdītajiem alkoholiķiem, atvēlētas divas palātas. Nedēļas vidū, kad filmējām, tur ārstējās pieci jaunieši – izstīdzējuši četrpadsmitgadnieki, kas ir ziņkārīgi, labprāt sarunājas un stāsta savu “ pīpēšanas” pieredzi.... Viens no viņiem šeit jau ir vairākkārt. No sarunas noprotams, ka viņa dzīve pamatā paiet kāpņu telpās. Pēc rakstura – atklāts un atsaucīgs.
Es atnācu pats, lai neatved piespiedu kārtā. Gribu visu beigt. Apnicis. No “spaisa” nav nekāda kaifa, nav jautrības. Esi tāds kā salūzis, sēdi it kā tev kāds būtu uzlicis telefona grāmatu uz galvas un iesitis ar āmuru... tikai sprandu nav salauzuši. Tāda tā sajūta,” atzīst jaunietis.
Vairums no viņiem savos gados piedzīvojuši to, ko dažs nepiedzīvos visas dzīves laikā. Lielākā daļa no nepilngadīgajiem pīpējuši tieši “sintētisko marihuānu”, bet dažs jau pamēģinājis arī smagākas narkotikas.
"Ģintermuižas" Narkoloģijas nodaļas psiholoģe Agita Soloveiko, kas ikdienā strādā ar jauniešiem, ir pārliecināts, ka “spaisa” pīpēšanas galvenais iemesls ir vientulība un vērtību zudums sabiedrībā. Jauniešiem nav ko darīt un viņi cenšas apliecināties vienaudžu vidū.
“Nāk gan no labvēlīgām ģimenēm, gan arī no nelabvēlīgām,” stāsta Soloveiko. „Ja no nelabvēlīgām, tas ir tāpēc, ka vēlas aizmirsties, un iemesls ir skaidrs, tad pārtikušās ģimenēs arī bērni jūtas vientuļi. Vecākiem nav laika viņiem.”
Patreiz pieraksts uz 6.oktobri,” norāda "Ģintermuižas" Narkoloģijas nodaļas vadītājs Genadijs Vihņēvičs.
Narkoloģijas nodaļas tālrunis zvana nepārtraukti. Zvana gan vecāki, gan sociālie darbinieki. Un viesiem ir viens izmisuma sauciens – palīdziet manam bērnam! Pusaudžu ārstēšana ir bez maksas. Patlaban uz motivācijas programmu, kas ir 12 dienas, un obligāto ārstēšanu pēc bāriņtiesas lēmuma, jāgaida rindā vairāki mēneši.
Lai mazinātu rindas, Veselības ministrija iecerējusi prasīt no rezerves līdzekļiem papildus naudu pusaudžu ārstēšanai. Lai aptuveni 100 pusaudži gadā varētu iziet 30 dienu ārstēšanos stacionārā, papildus nepieciešami 65 tūkstoši eiro.
Kāpēc nauda tagad jāprasa no rezerves līdzekļiem, Veselības ministrija skaidro – iepriekš neparedzējām, ka šāda nepieciešamība būs. Ministrija bija izrēķinājusi, ka tāda būs vajadzīga tikai sešiem jauniešiem gadā.
Cik jauniešiem ārstēšanās ir palīdzējusi, precīzas informācijas nav. Tomēr pieredzējušais „Ģintermuižas” narkologs ir pārliecināts, ka ir arī pozitīvi piemēri.
Pētījumu, kas apliecinātu, kas sintētisko vielu pīpēšana rada fizisku atkarību pagaidām nav, bet narkologs saka – psiholoģiskā atkarība ir ļoti liela. Visi rūdītie narkomāni sākuši ar pīpēšanu, saka narkologs. Jaunieši gan ir pārliecināti, ka smagās narkotikas nekad nelietos, taču šī robeža ir ļoti trausla.
Speciālisti uzsver, ka pēc ārstēšanās stacionārā obligāti nepieciešams vismaz mēnesis tā dēvētā sociālā rehabilitācija. Šobrīd valstī tā vispār netiek veikta. Straupes slimnīca, kur atrodas šāds centrs jauniešiem, joprojām nav parakstījusi līgumu ar veselības ministriju.
Līdzās ārstēšanai plānots piesaistīt papildu līdzekļus izglītojošām kampaņām skolās. Piemēram, rudenī būs izveidota interaktīva platforma piekto – septīto klašu audzēkņiem, lai ne tikai atturētu no iespējamas vēlmes izmēģināt “spaisu”, bet arī informētu par narkotisko vielu neatgriezeniskajām sekām veselībā.
LTV raidījumā “de facto” 6.aprīlī par to, ka Lietuvā izskaust “spaisa” izplatību izdevās septiņos mēnešos. Tikmēr Latvijā piecu gadu laikā atbildīgās iestādes joprojām nav spējušas atrast, viņuprāt, veiksmīgāko risinājumu problēmas apkarošanai.
