Vai un kā iespējams satikt veli un kādi stāsti ir cilvēkiem, kuri šīs mirušās dvēseles esot satikuši? Par to interesējies Latviešu folkloras krātuves pētnieks Guntis Pakalns.
„Jautājums: kas ir velis un kas ir spoks? Savulaik vācot folkloru, es ļoti interesējos par spoku stāstiem un satiku diezgan daudz cilvēku, - arī tagad viņus var satikt, kuriem ir gadījies kaut ko redzēt. Un tad viņi, protams, savus redzējumus izskaidro. Lielākoties tas ir brīdis vai laiks, kas saistīts ar cilvēka miršanu - kādas dienas pirms miršanas, miršanas brīdis, kādu laiku pēc tam. Pirms tam jau nāk kādas būtnes pakaļ mirstošajam un viņš pats to redz vai kādi mājinieki. Miršanas brīdī ļoti daudz stāstu ir, ka mirstošais padod saviem mīļajiem, saviem tuviniekiem kādu zīmi – vai nu tur fotogrāfija nokrīt, vai klauvē pie durvīm, vai pulkstenis apstājas. Un tālāk ir tie stāsti - ja mirušajam nav iedotas tās lietas līdzi, kas viņam ir vajadzīgas, vismaz kapu smiltiņās ir jāiekašā. Ir tādi, kas aiziet projām un nekas ar viņiem vairs nav; ir tādi, kas retu reizi atnāk pie tevis sapnī kādu padomu vai kaut ko pajautāt, parunāties. Ir tādi, kas atnāk diezgan daudz un tad ar ir jādomā, kā ar viņiem tikt galā.
Un, protams -
vai tas notiek mūsu galvās iekšā vai ārpusē, vai vēl kaut kur citur, par to folkloristika ar savām zinātnes metodēm neko nevar pateikt. Bet mēs zinām, ka ir stāsti, ir ticējumi, ir cilvēku pārliecība, ka tas cilvēks tiks vienkārši nebeidzas, tik vienkārši viņš nevar beigties,” pārdomās dalās Guntis Pakalns.
