Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Rūta Muktupāvela stāsta, ka veļu laika konceptu nevar skatīt atrauti no veļu godināšanas fenomena. „Mirušo un veļu godināšana, protams, ir universāla, jo līdz šim nav fiksēta tāda kultūra, kur vienā vai citā veidā nebūtu sastopami tādi priekšstati, kur cilvēks, arī mums tuvie cilvēki turpina savu dzīvi arī pēc nāves. Un pat vēl vairāk, cilvēki mēdz ticēt, ka pēc nāves cilvēki arī ietekmē dzīvo likteņus. Tātad tā ir universālija.”
Tajā, kādā veidā cilvēki vēršas pret saviem mirušajiem senčiem, - tajā atklājas ļoti liela dažādība", norāda profesore.
„Vieni būvē mājiņas senču dvēselēm, kā tas ir, piemēram, senajā Tripoles un skitu kultūrā, Tālo Austrumu tradīcijā, arī Japānā, piemēram, arvien var nopirkt speciālus mājas altārīšus, kas ir domāti mirušo senču rituāliem. Citi mirušos apglabā savās mājās zem pavarda, piemēram, vai zem sliekšņa, lai tie sargā, lai tie palīdz ikdienas gaitās, ko ir darījuši arī senie balti.”
Iespējams, tieši tāpēc arī mums ir saglabājušies priekšstati vai ticējumi, ka zem mājas sliekšņa dzīvo gari un ģimenes pavards ir svēta lieta. „Mūsdienās, protams, citi dodas uz kapiem un mielo veļus un paši uzkož ar tādiem ikdienas ēdieniem, ja tā varētu teikt. Citiem pietiek ar ziediem, citiem vajag iededzināt svecīti, citiem atkal vajag veselus ugunskurus iededzināt kapos. Tā kā tā dažādība tiešām ir ārkārtīgi liela, un to nosaka dažādas kultūras tradīcijas,” skaidro Muktupāvela.