Kas ir nāve? Kā mēs sērojam par aizgājušajiem, kā mēs viņus pieminam? – par to stāsta Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes vadošā pētniece Ilze Jansone.
„Nāve cilvēka dzīvē ir ļoti neērta parādība. Tas ir jautājums, no kā nevar izvairīties, tas ir jautājums, kas lielā mērā nosaka visus mūsu eksistenciālos dzīves jautājumus. Tajā pašā laikā nāve ir tāds paradokss, kuram mēs visu laiku cenšamies, īpaši mūsdienu patērētāju – informācijas tehnoloģiju sabiedrībā, mēs ārkārtīgi cenšamies nāvei uzgriezt muguru un izlikties, ka viņas nav.
Un, manuprāt, latviešu senreliģija ir unikāla ar to, ka viņi nāvi patur savā sētā - velis paliek. Ir šis veļu laiks, kurā viņu baro, viņu piemin. Mēs zinām, ka baznīcas tradīcijā ir Mirušo piemiņas diena, kad mēs aizlūdzam par saviem mirušajiem un viņus atceramies. Es domāju, ka tā ir daļa no sēru procesa, jo īpaši par ļoti tuviem cilvēkiem mēs sērojam visu dzīvi, un Mirušo piemiņas diena ir laba iespēja mums atskatīties un novērtēt to, ko šis cilvēks mums ir devis, un mēģināt saprast šī cilvēka nozīmi savā dzīvē un mierināt sevi ar kādu reliģisku rituālu,” saka pētniece.
Viņasprāt, interesanta tradīcija ir pēdu iemīšana – kad pēc bērēm tuvinieki izstaigā tās takas, kur mirušais ir staigājis.
„Manuprāt, tā ir laba tautas gudrība. Ja mēs paskatāmies no reliģijas psiholoģijas viedokļa, tad nāve mūsos izraisa dziļu krīzi - jo nāve sašūpo pamatus, noņem mums kaut kādu kontroli par notiekošo, izaicina mūsos jautājumus par jēgu. Un tad šis sēru process ir tas brīdis, kurā mēs varbūt nepieskaramies jēgas jautājumam, bet tieši tas brīdis - kad cilvēks ir miris, kad notiek šī vāķēšana naktīs... Vēlāk jau arī, kad latviešu vai baltu senreliģija saplūst ar kristietību, tad ir aizlūgums un sveču dedzināšana. Jā, manuprāt, tieši šī pēdu izmīšana ir spēcīgs atvadu simbols,” spriež Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes vadošā pētniece Ilze Jansone.
